Ir pagājis kāds nenozīmīgi ilgs laiks, kura laikā, mana pasaule ir mazliet sasvērusies uz vienu pusi. Nezinu īsti uz kuru, bet tā nav tāda, kā tā bija.
Ir nedaudz skābi apzināties to, ka tas ir tikai tāds limitēts periods. Protams, kā it viss dzīvē, bet šajā reizē, liekas, ka laiks mazliekt caur pirkstiem slīd.
Katrā ziņā, visas lietas zināmā mēra skalā ir sastājušās tā, ka no manas iekšējās sajūtas varētu pabarot ar savu mīlestību pusi no nabaga ķīniešiem, kuri palikuši bez savām otrajām pusītēm.
Sajūtu, gribas ielikt vakuuma maisiņā tā, lai tā nekad nepazaudētu savu sātīgo apreibinošo smaržu.
Un nē, pavasaris ir garām, es ar putniem nedziedu, tie dzied ar mani.