Brokastīt kartupeļu pankūkas
Tad kad šorīt pieslējos augšā uz reiz pēc pieciem, tad jau ap plkst. 12 bija sajūta, ka visam jāmet miers, nezinu gan vai pie vainas bija šķebīgās kartupeļu pankūkas vai lauku krējums, vai tomēr saruna par studiju darbu pie trekna piena kafijkrūzes, bet spēka doties tālāk pa Barona ielu man nebija. Un tā nu aizgriezos atpakaļ uz Rīgas laipnāko cilvēku un bomžu perēkli (centrālstaciju), kur joprojām maisiņu locīšanas kults ir dzīva. Braucot atpakaļ vilcienā austiņās skanēja mūzikas visu varenais Bobby Mcferrin un tā esi visu ceļu smaidīdama un ik pa nenoteiktai takti piesitot pirkstu pie kājas un izdvešot kādu neartikulētu skaņu nobraucu līdz savai pieturai, ieslīgusi dziļi mīkstajā ,vecā vilciena, paralona krēslā, klausoties brīvdabas koncerta atmosfērā. Viņa balss man tomēr, vēl jo projām nedaudz atgādina par Tevi, nu vairāk jau par to vienu vasaras reizi, kad logi bija tik plaši vaļā, kad likās visas pilsētas panorāma pie kājām, tad kad silts gaiss kliedēja sasmakušā dzīvokļa aromātu un tavas rokas bija apskāvušas mani cieši kā pasaule trauslāko āfrikas bērnu un kā mēs tovakar vairojām vispasaules laimi..
Iekritu gultā un nosnaudu divas stundas saldskābas diendusas.