Sestdienas nav manas mīļākās dienas..
Šodien nākot no darba satiku vecmāmiņu. Viņa vaicāja vai es gribot ienākt pie viņas sasildīties un apskatīt jauno grāmatu ,ko viņas draugs bija viņai atsūtījis pirms pāris dienām.
Citu reizi es būtu viņai atteikusi, bet viņa šovakar bija īpaši priecīga un grūti bija izdomāt kādu muļķīgu atrunu..

Viņa parasti stundām ilgi runā un atkārto vienu un to pašu.Cik gan ilgi kāds, pie normāli strādājošas domāšanas un darba ritma izkoptas laika sajūtas ,to var klausīties.
Tad,kad tu,laikam, esi vecs un tev laika pietiek it visam un paliek vēl pāri, tad protams gribas apsēsties un stundām ilgi runāt par visu aizgājušo pagātnē un gaidāmo nākotnē.
Gaisma, viņa ir gaisamas cilvēks, tā viņa vismaz pati saka. Un viņa tiešām tic,ka latvieši ir izredzētā tauta.Ja kāds uzdrīkstētos to apstrīdēt, tad viņa to nelaistu prom, kamēr viņā nebūtu panākusi savu un likusi noticēt,ka latvietis tomēr nav tikai parast darba cilvēks. Nereti mans tētis, ļaunu nedomājot, viņai izmet kādu labdabīgu joku par viņas pārliecību par šīs zemes svētumu.
Dažreiz, kad viņas noskaņojums nesliecās uz politiķu lamāšanu vai Aspazijas biedrības kundžu slavēšanu, tad mums tīri labi izdodas parunāt par grāmatām. Kas viņai ir ,tas ir. Grāmatas. Tās viņas mājā ir vairāk kā naglu un skrūvju.
Tā kā viņas jaunais draugs ir agranoms un šķiet,ka spēlē uz tām pašām stīgām,kur viņa, tad liekas, ka viņas dzīve tomēr kalpo kā skaists piemērs laimīgām vecumdienām.
Ko gan vēl tu vairāk vari vēlēties savos septiņdesmit sešos gados. Divi lieli bērni,septiņi mazbērni, divi suņi,kaķa gan nav, draugs un cits pielūdzējs.
Mana vecmāmiņa nu gan ir sieviete. Viņai ir mazāk sirmu matu ,kā manam tētim.