Noskan atkal nolādētais modinātājs, kas liek tev justies kā kontrollētam koka klucim.
Vienreiz mana roka to neizturēs un es to bezapdomīgi izgrūdīšu pa logu,lai tas skan un disciplinizē ko vien jel vēlas.
Atverot acis, tukši blenžu sienā un sev noprasu, vai tiešām atkal tas pats?
Diena,nakts, universitāte, acis ciet un vaļā, kafija auksta vai karsta,jo tā pat nav nozīmes, grāmata ciet un vaļā, vilciens un atkal esmu mājās.
Es labāk atvērtu saldētavas durvis un ielocītos tajā ne tik lielajā spraugā starp sasaldētām ievārijuma burkām, un gaidītu,kadu interesantāku dienu par šo.
Acis ciet un vaļā. Un es atkal neko nesaprotu, vai maz ko jūtu vēl? Vai maz dzīvoju...