Atgādinājusi logā saulīte par savu esamību, rīts nemaz neliekas tik vienmuļš, tas gan nenozīmē, ka kafijas krūzē tagad man gribas liet kafiju.
Šorīt atkal nestaidzīgās darbībās nokavēju savu ierašanos darbā. Nu,ja vien to varētu saukt par kārtīgu darbu, tad vēl varbūt man ne no kurienes uzrastos kāda maza pārmetumu sajūta.
Bet ja visu dienu vari sēdēt, nedaudz parunāt ar klientiem, jo vasaras sezona jau ir tiko kā beigusies, un pat spēt izpildīt kādu mājas darbu priekš universitātes, tad tas jau ir brīnumjauks darbs.
Brīvdienās gribās tikai nodarboties ar sevi, aiziet uz sporta zāli, novaksēt kājas, noskatīties kādu visai debīlu amerikāņu filmu, pagatavot garšīgas pusdienas un izlasīt sen iesāktu grāmatu.
Savā istabā beidzot gribu atsvabināties no tā pelēkā ziru dīvāna, nevarētu teikt,ka viņš ir neglīts, bet gan visai māksliniecisks, tāds autentisks. Bet man vienkārši gribās tikt vaļā no viņa, jo savā guļamistabā,kas ir visai liela izmēra priekš mirstīga cilvēka, es vēlos ,lai tajā ir tikai gulta,galds un grāmatu plaukts. Tā kā arī istaba ir bēšā krāsā( vairāk jau baltā ar citrusa toni) es gribu aizvākt to dīvānu un nokrāsot sienu gaiši zilā vai olīvu zaļā to vienu istabas sienu. Gribu pati sasist dēļus kopā un uztaisīt savu mazo grāmatu plauktiņu. Aizrunāties var gana daudz, bet lēnām mani pirksti sāk salt un kafija arī..