Tas patiešām strādā.
Atkal man ir pavisam atdzisusi kafija blakus un visai savāda garastāvokļa sabiedrība.
Ir tādas dienas, tādas pēcpusdienas,kad pirksti vienkārši slīd pa klaviatūru, bez jeb kādas smadzeņu piepūles.
Es atkal mēģinu domāt sarežģīti un vienīgais ,kas man izdodas ir būt sarežģītai savā prātā.
Strādā kas?
Greisirdība. Es domāju,ka mani kāds apdalījis ar šo īpašību, bet izrādās,ka laikam iedevis par daudz.
Nezinu, sprāgstu no domām,ka kāda varētu pieskarties viņa vaigam. Viņa vaigam.. valdzinoši..
Un no tā, es gribu mesties neprātīgi tam visam virsū, būt nedaudz apreibušai no jūtām un rīkoties neapdomīgi.
Es domāju vienmēr. Vienmēr.