Kāda balta viegla un pavisam gaisa migla
Nokrita no rīta liega
Jo miljoniem mirdzošu un zaigošu zvaigžņu
Vienmēr paņems to ,ko gribēs
Jo tikai tur, tu smelsi īstu brīvi
Un visi skatīsies uz tevi no malas
Kā vienu skaistu spīdekli
Jo tu nepiederi nevienam, bet piederi visiem
Visi tik apsēsti ar brīvību,kā tā pat neprātā vairs nepastāv
Bet neatlaid, neatlaid to vaļā.
Es dzirdu putnus, zāli, debesis un čalas
Es tikai vēlos būt spīdeklis uz nemūžiem.
Uz īsu, bet sasodītas laimes brīdi.
Neatsāj, neatvadies no tās.
Neuzdrīksties.