Laiks jau pagājis,bet vienmēr , vienmēr, es atgriežos.
Tas jau būtu negodīgi, tagad te liet savus problēmu spaiņus.Sāpe jau sakņojas ,kaut kur dziļāk. Protams, atkal jau Viņš.
Ja manī nebūtu tik daudz ES, tad beidzot būtu nonākusi pie viena sakarīga slēdziena, ar kuru būtu saderinājies gan mans prāts un sirds. Tur lūk, ir vaina. Pārāk maz pašcieņas un lepnuma, pārāk maz gribasspēka. To ko ar acīm neredzi, to ar sirdi gribi just. Pacel savu galvu, taču nomet tos porcelāna traukus un aizej. Beigās izrādījies,ka tas bijis pats lētākai ķīnas porcelāns. Un tad tevi apbalvos par lielisku izrādi.
Tas viss,bija pirms šī cēliena.Patiesībā jau bija tā ka, tad kad manas acis viņu skatīja pēdējo reizi, Viņš bija tik,sķietami laimīgs. Acis mirdzēja, lūpas savilkās ciešā neuzspēlētā smaidā, un glāstus viņš arī nežēloja. Ārā skaudrs vējiņš toreiz bija un kārtējais nakts valdzinājums ņēma virsroku. Pēc tam, viņš aizgāja, paspēja mani ietīt trijās segās un aizlidoja. Tas nebija parasti. Parasti tas nemēdz būt. kailas sāpīgas ierobežoti apliktas un kvadrātainā lodē aiz piecām vara un trīs sudraba ķēdēm aizslēgtas, manām domām kaijas knābj ārā manus zelta asaru kanālus.