Parasts ierkasts
Šodien ejot cauri Bastaļkalnam uz centra pusi, mani pusceļā apturēja ,kāds anglis un uzrunāja.
Izskatījās manos gaods, un tā nu uzsitām random klaču. Pirmais ,ko viņš ieminējās, bija tas,ka izskatos pēc Bridžitas Džounsas.
Kompliments, nē, laikam, jā. Man taču patīk Bridžita, viņa ir lieliska. Perfektā sieviete.
Un tā aizrunājāmies ,ka stundu pavadījām kopā, iepirkām viņu vakariņas un samainījāmies ar numuriem.
Kad pilnīgs nogurums, pasivitāte un ikdiena jau uzmācas ar rūtīnisku sajūtu es sastopu jaunus cilvēkus.
Arī gaidīdam savu vilcienu, satiku Aleksi, Aleksandru.
Patiesībā mums vienmēr tāda klača,ka noejot līdz manām mājām vienmēr paliek kāds neatbildēts jautājums.
Un tā ir kātrēja ikdiena,kad es atkal priecājos un laistos ar pasaules dalīto prieku.
Es šķiet dažreiz piesavinos citu ļaužu prieku. Lasīju arī Aristoteli, nesen.. Pāris dienas atpakaļ un lasīju viņas filozofiskos un cilvēciskos pamatojums jautājumā- Kas ir laime!?
Un viņš, man saka ,ka laime ir ceļš nevis mērķis, nu es neglīti ,iestarpinu veselu nodaļu trijos vārdos, nekaunīgi.
Bet nezinu gan, esmu laimīga un es to zinu, ar vai bez, bet es priecājos par katru sasodīto dienu, katru sasodīto mēslu miskastē, par cilvēkiem, zemi,debesīm un smiekliem. Nēesmu daiļrakstītāja un nevaru atrast īsto vārdu,kā to formulēt.Man patīk,man patīk dzīvot šo nolādēti skaisto dzīvi.