Viskodīgākie džemperīši ir tie paši siltākie.
Bet ne par to šis vakara ierakts. Patiesībā, vienmēr kad doma jāliek uz papīra vai jāpieraksta tā pēkšņi izskrien kā caur filtru atstājot tikai mazus pilienus no visas smagās domas, kas bija krājusies kādu laiku.
Visvairāk par cilvēku lielo eksistenciālo vājumu un būtību var likt aizdomāties šīs būtnes sabiedriskajā transportā. Dažkārt man sanāk mērot maršrutu Rīga-Jūrmala.
Un katru rezi zinu, ka kas interesants mani sagaidīs šinī ceļā.Atliek vien dziļāk iespiestis mīkstajā veco vilciena paralona krēslā un atslābt. Dažreiz sajūta, ka esi kā skatītājs izrādē,ar izcilu režiju un aktieriem. Tad viss liek aizdomāties, aizdomāties līdz tam, ka saproti, cik katrs mēs tomēr esam dažādi. Un man šķiet jocīgi,jo automātiski mans prāts visu mēģina salikt un pielāgot maniem absurdajiem standartiem.Citreiz arī, jā citreiz man paliek skumji. Citreiz man sanāk pat skaļi smieties. Ir jau visādi, bet braukt ar vilcienu, tas ir vesels piedzīvojums. Bet visnelietīgākās šķiet tantiņas, kas ar savu skatienu spēj pateikt vairāk kā tūkstoš vārdu, pat vēl vairāk. Es nezinu kā ir ar viņām, bet ,laikam, dzīves skarbais skurbums salauzis viņas tik tālu, ka ar saviem nomācošajiem acu skatieniem viņas nekautrējās dalīt uz visām pusēm. Tas ir kā uzraksts lielveikalā "pelējusi maize par brīvu", kurš gan pirktu vai pat ņemtu par velti vecu maizi? Neviens to negrib. Apmaldījušies acu skatieni, tā man labāk patīk. Un interesanti, ir raudzīties ,ko cilvēki dara braucot vilcienā, kā cenšas kavēt savu tik dārgo laiku. No rītiem citi vēl cenšas atgūt zaudētos miega pārpalikumus, citi kavējās domās, daži ieslīguši grāmatu lapaspusēs un aizrautīgi fantazē par citu pasaules klātbūtni. Bet tā jau tikai mana daļas diena, mana maza daļas diena.
Un tā man patīk mērot šo sliežu ceļu,patīk traukties ar vilcienu nezināmajā.