gabals
Smērēju savus tukšos smieklus pret sienu.Līmēju arī. Šovakar īsti cilvēki uz ielām. Pati vienu redzēju. Stalta sieviete ar uzgrimētu seju. Leikas,ka viņas mākslīgo smaidu biju, kur redzējusi.. varbūt televīzijā? Atcerējos, tā bārbija, kurai kājas garākas par žirafes kaklu, lūpas lielākas kā mērkaķim pakaļa un seja tik lepna, kā pelei akna. Ieskrēju ar galvu stabā,ietriecos,un sadragāju savas jaunās brilles. Pamodos ar saviem skaļiem smiekliem. Atkal aizrijos un nomiru. Vairs gan nepamodos cilvēkus arī nesatiku.