Meitenes nav.
Labdien, es esmu oficiāli pazudusi.
No rīta bija tik jauki un patīkami pamosties viņam blakus. Kad viņš guļ, viņš izskatās pēc maza bērna. Jauks un piemīlīgs bez liekajiem vārdiem, kurus viņš katru dienu izmet.
Pretīga sajūta, kad jākož nagos un jāsit pa pirkstiem pašam sev, lai neizdarītu kādu lieku kustību, ko varētu pārprast. Pretīga sajūta, ka jāapvalda sevi. Pretīgi, ka jāsasien sirds, lai tā nekliegtu gribēdama.
No rīta ar Nadīnu sēdējām `Pie Mammas`. Lieliska vieta, bet ar to viss sākās. Kaut kas spiedīgs uz krūtīm un nepārvarama vēlme raudāt. Ko nu? Neko. Kā parasti. Viņa teica, ka man vajadzētu kādu laiku pazust - iespējams tad viņš vispār pamanītu, ka es vienmēr esmu bijusi līdzās. Un ja nu nē? Ja nu viņš aizmirst kā to dara ar visiem citiem, kas paliek lieki?
Tad tam tā būtu bijis jābūt. Nekas nenotiek bez iemesla. Likumsakarības un likteņa pagriezieni, līkumi un bezizejas. Un ja tam tā būs jābūt - es iemācīšos dzīvot bez Tevis.