Nakts nomodā.
Jau pusčetri. Vel divas ar pusi stundas un es būšu izturējusi līdz skolai. Darbs - gandrīz pabeigts. Nogurums - neizsakāms. Sāp visas malas, neatlaiž neloģismi un sliktās domas.
Ja es kliegtu, vai tu sadzirdētu?
`Mēs visi stāvam viens otram blakus un kliedzam. Bet nesadzirdam. Jo mēs visi esam kurli`
Neprecīzi nocitēju, jo nav blakus grāmatas ar pasvītroto tekstu. Bet doma paliek skaidra.
Tu redzi tikai to, ko gribi redzēt un asaras man acīs tu nepamanītu.
Man ir apnicis sāpēt, bet iespējams es savādāk neprotu.
Kafija un cigaretes.
Novājināts organisms.
Cik daudz cilvēku ik dienas saslimst un nomirst no gripas, bet ar visu manu sadrāzto imūnsistēmu man pat temperatūras nav. Tā kā nav par ko uztraukties - es tik drīz nemiršu. Tā pat kā roze man uz galda nokaltīs, bet nezāles āra sasalušajā zemē neiznīkst. Būtu tik daudz labu cilvēku, kuru vietā būtu jābūt man, jo acīmredzami es pasauli krāsoju pārāk pelēkās krāsās. Un pat pavasaris vairs nesmaržo pēc saules, bet pēc sūdiem.
Uzredzēšanos.
Tu nejūti, ka esmu sadegusi. Es esmu krāsmatas.
Uzredzēšanos.
Bet lai cik slikti es justos, es neatdošu sevi tām sajūtām, kas noved līdz asiņainām rokām un matu kušķiem uz zemes. Nekādas dzeršanas, lai atlaistu sāpes.
Es nenoslīcināšu savu sapni.
Un pat ja tā varētu noslīcināt tauriņus man galvā, kas ir pārvērtuši pēdējos mēnešus lielā, pulsējoši sāpošā murgā, es to nedarīšu. Es izturēšu. Kā vienmēr.