Sarkanā(s) Zvaigne(s)
Es esmu piesūkusies ar putekļiem. Zem ādas. Niez. Gribu izplēst caurumus un dabūt tos ārā. Tā vieta. Rūpnīca. Pretīgās sajūtas nelaiž vaļā. Kāpēc paranoja? Kāpēc tik nedroša, baiļpilna nolemtības sajūta? Iznīcība tuvojās. Knieš. Acis sūrst. Mēs nomirsim abi, drīz, es to jūtu. Cilvēki uz ielām tik laimīgi, jo to nejuta. Un tu arī vairs nejūti. Bet man zem ādas ir sarkanas zvaigznītes, kas liek kasīties un doties atpakaļ tumsā un neziņā. Bailēs. Un mēģināt atrast cēloni.

Tik pēkšņš nespēks pārņem. Negribu runāt. Negribu domāt. Saritināties un pāris dienas nogulēt līdz pāries tā trauksme un nespēks. Es tevi sāku ienīst. Tu neredzi. Tu nejūti.

Piedod. Es neizturēju.