mazā uzvara
Ir pagājis kāds laiks kopš mana konflikta ar LU doktorantūras skolas "Letonika un starpkultūru pētījumi" vadību sakarā ar finansiālas dabas jautājumiem. SC ietvaros šis gadījums, pateicoties biedram thel, ir zināms kā Rekets 2. Skat.: http://klab.lv/users/thel/92922.html

Pašam šķiet, ka šajā strīdā esmu guvis virsroku, jo neskatoties uz izdarīto presingu, esmu saglabājis noteikšanu pār sev atvēlētajiem līdzekļiem un neesmu no tiem maksājis par ļoti apšaubāmas kvalitātes pasākumiem. Daudz bagātāks, pateicoties šai naudai, gan neesmu kļuvis, un visticamāk, tuvākajā pārskatāmajā nākotnē būšu drīzāk zaudētājs nekā ieguvējs, jo cilvēkiem, kuri izdara spiedienu un realizē noteiktu varas formu, nepatīk, ka viņiem nepakļaujas. Tomēr man ir gandarījums par to, ka saglabāju savu sākotnējo pozīciju, un, kā izrādās, likums un taisnība bija manā pusē, kaut arī bija ļaudis, kas uzskatīja, ka viņi stāv tiem pāri. Turklāt, varu sev sist uz pleca par to, ka saglabāju vēsu galvu, jo konfliktu sev par labu atrisināju diplomātiskā veidā. Jāpiebilst gan, ka vecā atziņa "viens nav karotājs", vēl joprojām ir spēkā. Diez vai svaru kausi būtu nosvērušies manā labā, ja attiecīgajās institūcijās nebūtu bijuši cilvēki, kas 'klusi un neredzami' pārstāvēja manas tiesības. Konkrēti, kuri tie bija un kas tika runāts, es nezinu, taču klīda baumas par nelielu šūmēšanos šajā sakarā.

Taču šī uzvara patiešām ir maza. Es nezinu, cik šādiem un līdzīgiem keisiem jānotiek, lai tajā vidē vispār kaut kas mainītos. Pēdējo dienu pieredze liek domāt, ka viss iet tikai uz leju. Pretīgi.