iekopēšu daļu no vēstules, ko rakstīju dienu pēc pirmās:

"Izmantošu izdevību un veikšu pāris precizējumus garajai vēstulei. Latviešu filozofu Armandu Zavadski esmu izdomājis, patiesībā viņu sauc Atis Zakatistovs. Atis teica uzrunu pirms Berlina filmas atklāšanas kino Rīga, kurā veltīja vairākus (pelnīti) asus vārdus VFF. Runājot par filozofiju, es jums nebūt nevēlos uzspiest savus uzskatus vai simpātijas. Es centos pateikt tikai to, ka valsts no filozofijas vēlas kaut kādus rezultātus, un prātuļošana klubkrēslā par Visa Vienumu tos nedos. Es nedomāju, ka pastāv kaut kāda pareizā un nepareizā filozofija, grūti pat pateikt kā to darīt ir vislabāk, jo par labas filozofijas kritērijiem vienoties nav un visdrīzāk nekad arī nebūs iespējams. Samērā droši var pateikt tikai to, ka viena pieeja atkal un atkal sevi ir pierādījusi kā tādu, kas dod labumu arī apkārtējiem, ne tikai pāris izredzētajiem. Izredzēto filozofija sevi pierādījusi kā pompoza dižošanās ar paša gudrību un autoritāti, rakstīto un pateikto atstājot novārtā. Fuj, nesmuki"

^ (rakstītajam nevajag pārāk piesieties; nav tā, ka joprojām tā uzskatu, nu esmu daudz draudzīgāks)