Toņkārta
Kāpēc visu nevar rakstīt do mažorā?

Tesitūra (dziedātāja vai instrumenta diapazons) nepieļauj jebkuru melodiju izpildīt jebkurā augstumā. Bet vēl konkrētāk?

Viens droši vien, ka absolūtā dzirde kā maņa ir visai izplatīta, un, kad pirmie uzrakstījuši kaut kādus gabalus konkrētās toņkārtās, tiem, kas tās atceras, izveidojas asociācijas ar attiecīgo raksturu. Un tās vēsturiski pielipušas, piemēram, do mažors - daba utt.

Otrs, ar ko daži uzbāžas, bet citi nesaprot, laikam ir tā saucamā "krāsu dzirde". Piem., re esot jādzird spilgti oranžs vai taml. Tam un saistītajām noskaņām vai izjūtām varētu būt vienisprātāks pamatojums nekā vēsturiska konvencija. Krāsu dzirdēšana ir viens no izplatītākajiem sinestēzijas paveidiem - citi savukārt skatās uz ornamentu un redz knikšķus u.tml.

Vēl jau agrāk, pirms vienādi temperētās 12 pustoņu klaviatūras izplatīšanās, katra toņkārta skanēja būtiski atšķirīgi (frekvenču attiecības dažādas), dažas attiecīgi pat nebaudāmi.