- 3/2/14 08:22 pm
- Es jūtos pavisam pārprasts. Tik pazemojoši pārprasts. Tā ir tik sasodīti neatīkama un paralizējoša sajūta, kas rada vēlmi pārtraukt pilnīgi jebkādu kontaktu ar ārpasauli. Ārpasaule ir sāpīga. Dzīve ir ciešanas, vai ne. Bet šīs ciešanas ir nesalīdzināmi lielākas, ja tu kaut kādā posmā esi ļoti aktīvi stājies tām pretī, samazinot to potenciālu, vadoties tikai pēc tā, ko uzskati par sirdi, krietnumu un siltumu. Bet tad atkal visam pa virsu uzkrīt šī nolādētā desensitivizācija mūsos - tas, ka realitāte tiek vairāk asociēta ar to, kas noris prātā, nezinu, sēžot pie datora, nevis to, kas noris izjūtu un smalko stīgu līmenī, cilvēkiem esot tuvu, dzīvē.
Mēs arvien mazāk uzticamies tam, ko jūtam, bet tā vietā ļaujam, lai mūs vada prāts, kas ir tik jau nu ļoti izteikti tendēts mūs pašus beigu beigās piečakarēt (ja vien mēs neprotam draudzēties ar prātu; bet es pieņemu, ka nē, jo tas ir sasodīti sarežģīts un ilgs darbs). Un tas ir tik sasodīti skumji, ka es pat nevaru par to īpaši daudz neko uzrakstīt. Protams, es pats varu ar sevi stundām ilgi debatēt par avotu drošticamību, tomēr beigu beigās viss atgriezīsies pie pirmatnējās izjūtas, mirkļa, momenta, spontānā gara cilvēkos un dabā vispār. Kā es to zinu? Es to nezinu. Man ir tāda nojausma. Es to jūtu. Un to, ko es jūtu, tas ir vissvarīgākais, kas var būt.
Sabrūk visas sienas, drošticamība ielido miskastē, un cilvēks attopas, ka smaida. Viņš smaida. Smaida ilgi. Bet tad atkal, kā jau katru dienu, cilvēks pārstāj smaidīt, atgriežoties pie sevis, mājās. Šķietamajā siltumā un drošībā. Savās četrās desensitivizētajās cietuma sienās. Un tur valda citi noteikumi. Ar šādu cilvēku, kurš ir aizgājis prom no kaut kā, kas viņu ir priecējis, un sācis to analizēt viens pats, runāt, nē, saprasties ir neiespējami. Brīdī, kad esi viens un analizē pagājušo laiku, vienmēr, vienmēr, vienmēr domas ritēs vaļā, lielā mērā balstoties uz aizspriedumiem (confirmation bias). Es saprotu, mēs visi vēlamies būt droši, pārliecināti, bet to nevar panākt vienatnē.
Vienatnē cilvēks ir kropls. Vienatnē cilvēks ir visa pasaule. Vienatnē cilvēks nav daba.
Vienatne ir visstingrākā režīma cietums, kādu es zinu esam uz šīs pasaules. Es zinu tikai retus eksemplārus, kuri vienatnē autopilotā nesāk nodoties pašanalīzei, izmantojot šaubīgu metodiku. Ir jāprot domāt, lai domātu vienatnē, un beigās pilnībā uzticētos šīm domām kā tādai patiesībai. Bet gandrīz to neviens neprot (es, vienatnē esot, faktiski neparko nedomāju; tad jau labāk pavadīt laiku meditējot). - 8 atstāja kaut koatstāj kaut ko
- 3/2/14 09:55 pm
-
exhilirating
- Reply
- 3/3/14 04:14 am
-
man šis vārds audiāli vienmēr asociējies ar kaut kādu sajūsmu vai ko tādu, bet tādu, kā noskaņa ir mazliet negatīva. es varētu teikt, ka šo vārdu nesaprotu, lai gan patiesībā zinu tā definīciju.
- Reply
- 3/3/14 11:43 am
-
man ljoti uzjundiija domas shis ieraksts, taapeec te tikai pozitiivs exhiliration. sorrijs, ka es svaidos ar randoma anglju vaardiem.
- Reply
- 3/3/14 11:59 am
-
jo es vienkaarshi paarsvaraa vienmeer esmu bijis Niichijs, domaajot, ka vienatnes kultiveeshana, intensiiva domaashana vienam esot ir optimaalais veids, kaa izdomaat svariigas domas, audzeet apzinju. bet tu sheit uzrakstiiji, ka taa var nebuut, dodot pietiekami interesantus piemeerus, kas man lika speeji apshaubiit vienatni un atcereeties visas taas reizes, kad es pati kaut kur pusapzinjaa nodomaaju, ka vienatne noved pie visaadiem apzinjas fakapiem un stagnaacijaam. vienatne biezhi sanaak apzinajs smaceeshana, bet komunikaacija audzee jaunus zarus un lapas un pukjes apzinajs kokam. sho vajag sev likt izprast un atcereeties.
- Reply
- 3/3/14 05:41 pm
-
prieks, ka tu mani tiešām saprati (man ir tāds teiciens, ka sapratne ir visseksīgākā).
es arī esmu bijis tur, kur tu esi bijusi, domājis tās pašas domas vienatnē.
zini, mēs varam abšaubīt visu. varbūt neviena no metodēm nav īstā. tfu, nekas nav "īstā/īstias". domāju, mums nepieciešamas ir abas metodes, taču, kā parasti, jāatrod balanss. pārāk daudz vienatnes vai kopbūšanas, un tas sasveras. - Reply
- 3/2/14 10:49 pm
-
droši vien katram savs, lai neteiktu, ka katram ir savi aizspriedumi, bet es nevaru iedomāties laimīgāku cilvēku par to, kurš prot būt viens, jo tikai tad viņš var būt drošticams un tāpēc ar ļoti smalku un jutīgu tā saucamo smalko ķermeni. jo vienatnē jau nedomā, bet jūt, kas ir pretstats ārpasaulei. vienatne nav tad, kad tev kļūst garlaicīgi, jo nav ko domāt, kh. katrā ziņā tas būtu lieliski pavadīt laiku un draudzēties ar tādiem cilvēkiem, kuri negausīgi nerauš no tevis kkādas emocijas, ilgas un arī tu pats panikā nemeklē atsauces uz sevi kādā citā. bēdīgi, ka tu, piemēram, mani tad sauktu par kroplu cilvēku. un, jā, citus, pasauli var vainot vienmēr un visur, tas ir tāds mūžīgais dzinējs, kas griež zemeslodi.
- Reply
- 3/3/14 04:37 am
-
mēs visi esam kropli cilvēki. man liekas, ka lielā mērā tieši komunikācija un tās kvalitāte cilvēkā nodrošina viņa attīstību, "dvēseles valodā". un ne tikai.
viens ir pretstats drošticamībai. cilvēku vienatnē var vizualizēt kā tādu pilsētu, kas nepārtraukti tiek bombardēta, tikai ordinances vietā tiek mesti kognitīvie aizspriedumi. un spektrs, uz ko tiek attiecas un ietekmē, parasti ir ļoti apjomīgs. es ar to negribu teikt, ka komunicējot mēs neesam tiem pakļauti. tomēr tad mēs nonākam situācijā, kad cilvēkam ir iespēja izprast kādu citu cilvēku. mūsu domāšana, balstīta, protams, uz pieredzi, īpaši jau sevis kā cilvēka apzināšanas pieredzi, kā sevis un cita cilvēka apzināšanas pieredzi, ietekmē to, cik kvalitatīva būs komunikācija starp diviem cilvēkiem. ar vārdu kvaltiatīva domāju - savu tipiskāko aizpsriedumu apzināšana, vispār to apzināšanās, kā arī spēja ieklausīties otra vārdos, ne tikai dzirdot tos kā tekstu, bet empatizējot un paralēli galvā zīmējot mentālu, piemēram, noteiktas situācijas vai pat abstrakcijas ainu.
saproti, vienatnē mēs neesam spējīgi attīstīties un līdz ar to mēs nevaram būt "laimīgi" jo mēs nespēsim izkāpt, mēs nespēsim kustēties, tapt un svarīgākais - reflektēties citam citā, apstiprinot: "jā, tas ir cilvēks. mēs esam cilvēki. mēs esam spēcīgi un skaisti. mums katram ir savas idejas. dalamies. refelkcija vienam otrā, sākot no garāmgājēja, līdz mīļākajam/ai." vieni mēs nekad nebūtu laimīgi, jo tā arī neiepazītu sevi. tās domas būtu vairāk šķietamība. reflekcija ir daudz spēcīgaka, labāk argumentē, un tāpēc mēs to mīlam.
ir cilvēki, kuri paliek noteiktās attīstības stadijās (nesen par to cibā rakstīja po, varbūt kaut kas insightful, a varbūt nē) pārsvarā nespēdami iziet no savas drošības zonas, no apziņas par to, kas tu esi tagad, nebaidīties no tā, kas tu varētu būt, nedomājot par to, bet uzticoties sev. jā, vajag daudz vairāk uzticības sev. un man liekas, ka vienatne mazliet grauj uzticību sev. tu vienā brīdi vari vienkārši sākt iztaujāt savu eksistenci, un nonākt četrās mīkstās sienās ar siekalu pār lūpu. :)
katrā ziņā, es tev ĻOTI, ĻOTI piekrītu par vārdiem, kurus tu sāc ar "katrā ziņā". es tā vēlos šādus cilvēkus. kur ir šādi cilvēki? nekautrēieties, iepazīstieties, mēs nekožam, mēs esam tiešām normāli cilvēki, tādi, kā jūs, tikai mazliet citādāki, taču, fak, ir tik sasodīti burvīgi, ka visi esam citādāki, ne? nē, bet nopietni. varbūt mums uzrakstīt kādu sludinājumu avīzē kā to darīja rainis vai aspazija un uztaisīt tādu kā klubkrēslu laundža klubiņu normālajiem cilvēkiem, kuri, nezinu, kā lai to pasaka, nebaidās no attīstīšanās kā indivīdam, no tās vissvarīgākās, viscilvēcīskākās lietas, kas ir dabiski/mākslīgi izkopta apziņa un vēlme kvalitatīvi komunicēt, ne tikai reflektēt sevi citos. bāc, jāuzraksta posts, moš tiešām nodibināsim kaut ko!
bet, jā, es nevainoju pasauli, es drīzāk vienkārši egoistiski sūdzos par to, ka pasaule mani nesaprot (smejos). - Reply
- 3/3/14 10:46 am
-
es jau uzrakstīju, kā "saprotu", un neiestājos par izolēšanos, domājot ar to vienatni. man liekas, tu tgd nonāci situācijā "kas bija pirmais - es vai refleksija par mani". ja refleksija ir arguments, tad mēs tās, protams, izvēlamies. kā jebkurus citus argumentus. kāpēc gan tās ir spēcīgākas par šķietamību? un tiešām - attīstības stadijas? tu esi evolucionārs? :) piemēram, bērni - laimīgajā variantā viņi jau tāpat visu redz un saprot, viņu prāts un ķermenis ir atvērti, viņiem nav vajadzīga tā bagāža, kas tavuprāt virza attīstību. un bērni diez gan ilgu laiku sākumā ir vieni.
- Reply