- 3/2/14 08:22 pm
-
Es jūtos pavisam pārprasts. Tik pazemojoši pārprasts. Tā ir tik sasodīti neatīkama un paralizējoša sajūta, kas rada vēlmi pārtraukt pilnīgi jebkādu kontaktu ar ārpasauli. Ārpasaule ir sāpīga. Dzīve ir ciešanas, vai ne. Bet šīs ciešanas ir nesalīdzināmi lielākas, ja tu kaut kādā posmā esi ļoti aktīvi stājies tām pretī, samazinot to potenciālu, vadoties tikai pēc tā, ko uzskati par sirdi, krietnumu un siltumu. Bet tad atkal visam pa virsu uzkrīt šī nolādētā desensitivizācija mūsos - tas, ka realitāte tiek vairāk asociēta ar to, kas noris prātā, nezinu, sēžot pie datora, nevis to, kas noris izjūtu un smalko stīgu līmenī, cilvēkiem esot tuvu, dzīvē.
Mēs arvien mazāk uzticamies tam, ko jūtam, bet tā vietā ļaujam, lai mūs vada prāts, kas ir tik jau nu ļoti izteikti tendēts mūs pašus beigu beigās piečakarēt (ja vien mēs neprotam draudzēties ar prātu; bet es pieņemu, ka nē, jo tas ir sasodīti sarežģīts un ilgs darbs). Un tas ir tik sasodīti skumji, ka es pat nevaru par to īpaši daudz neko uzrakstīt. Protams, es pats varu ar sevi stundām ilgi debatēt par avotu drošticamību, tomēr beigu beigās viss atgriezīsies pie pirmatnējās izjūtas, mirkļa, momenta, spontānā gara cilvēkos un dabā vispār. Kā es to zinu? Es to nezinu. Man ir tāda nojausma. Es to jūtu. Un to, ko es jūtu, tas ir vissvarīgākais, kas var būt.
Sabrūk visas sienas, drošticamība ielido miskastē, un cilvēks attopas, ka smaida. Viņš smaida. Smaida ilgi. Bet tad atkal, kā jau katru dienu, cilvēks pārstāj smaidīt, atgriežoties pie sevis, mājās. Šķietamajā siltumā un drošībā. Savās četrās desensitivizētajās cietuma sienās. Un tur valda citi noteikumi. Ar šādu cilvēku, kurš ir aizgājis prom no kaut kā, kas viņu ir priecējis, un sācis to analizēt viens pats, runāt, nē, saprasties ir neiespējami. Brīdī, kad esi viens un analizē pagājušo laiku, vienmēr, vienmēr, vienmēr domas ritēs vaļā, lielā mērā balstoties uz aizspriedumiem (confirmation bias). Es saprotu, mēs visi vēlamies būt droši, pārliecināti, bet to nevar panākt vienatnē.
Vienatnē cilvēks ir kropls. Vienatnē cilvēks ir visa pasaule. Vienatnē cilvēks nav daba.
Vienatne ir visstingrākā režīma cietums, kādu es zinu esam uz šīs pasaules. Es zinu tikai retus eksemplārus, kuri vienatnē autopilotā nesāk nodoties pašanalīzei, izmantojot šaubīgu metodiku. Ir jāprot domāt, lai domātu vienatnē, un beigās pilnībā uzticētos šīm domām kā tādai patiesībai. Bet gandrīz to neviens neprot (es, vienatnē esot, faktiski neparko nedomāju; tad jau labāk pavadīt laiku meditējot).