- 10/16/12 07:02 pm
- Sapņoju, ka esmu kaut kādā bērnu un jauniešu atpūtas nometnē. Kā parasti garajos sapņos - bija liela, abpusēja mīlestības izjūta pret kādu tēlu. Tur bija kaut kāda paliela ģimene, un viena no viņu meitām, jauna un ļoti simpātiska meitene, manī baigi samīlējās. Nē, nu, tas vispār bija abpusēji vai kaut kā tā, jo es ļoti labi atceros viņas patīkamo kājstarpi (seju gan nē) un to, ka forši pamīlējāmies. Un tad kā tādā banālā filmā priekus pārtrauca nenovēršama traģēdija, jo sākās karš ar Krieviju. Es pieņemu ka ar Krieviju, jo atceros, ka darbība norisa Latvijā, un Latvija ar citām valstīm modernajā pasaulē noteikti nekarotu.
Skatā, kas bija redzams debesīs, bija kaut kas pārcilvēciski baiss. Tu ik brīdo eksplodēja ievainotās kara lidmašīnas, cīnoties savā starpā, bet te pēkšņi ierasto dunoņu pāršalca smags klusums - es (visu laiku izvairījies no skatīšanās debesīs) pavēros tajās un redzēju tādu kā milzīgu lidmašīnas videoprojekciju, kas burtiski noslaucīja visas debesis tīras no citām lidmašīnām. Klusuma brīdi nomainīja artilērijas lādiņu sprādzieni kaut kur tuvumā.
Karš nāca ar tam tipisko paniku. Visapkārt bija cilvēku bari, kas kustējās pretēji cits citam, veidojot tādas kā pretēji plūstošas, bet cita citai blakus esošas upes ar cilvēku plūsmu. Neviens īsti nezināja, kur likties. Atceros, ka meitenes ģimene man viņu burtiski izrāva no rokām, jo bija jāskrien uz vilcienu. Kādā ainā vēlāk redzēju, kā tas vilciens eksplodē īsi pēc tā atiešanas. Tomēr man bija tāda cerības izjūta, un tāpēc es skrēju uz katastrofas vietu - vienīgā izdzīvoja tās meitenes jaunākā māsa, ar kuru tad es tālāk biedrojos un glābos no krieviem, dodoties meklēt patvērumu dziļāk pilsētas džungļos.
To mēs atradām kaut kādā nolaistā, daļēji sabombardētu daudzstāveņu ieskautā, koka mājā, kur mitinājās cilvēki, kas izskatījās pēc čečenu kaujiniekiem. No sākuma mūsu komunikācija bija ļoti saspringta - viņi pavērsa pret mums ieročus un nopratināja. Beigās mēs sēdējām vienā dīvānā, un kaut kādu iemeslu dēļ viņi mums uzdāvināja lietas pašaizsardzībai - pistoli un kaut ko līdzīgu elektrošokam, vienīgi tādā ļoti nevainīgā, baltā plastmasas ietvarā (think apple). Bļ, tagad, iedziļinoties detaļās, aizmirsu tālāko situācijas norisi. Vienīgais, ko atceros šobrīd, ir sapnī izdarītais secinājums, man nonākot pie tās vietas pie Daugavas, kur bija jābūt tai jaunajai, lielajai bibliotēkai. To vietu apskaloja viļņu bangas. Es uzreiz sapratu, ka krievi izmēģina kaut kādu plūdmaiņu ieroci, jo Daugava izskatījās kā jūra vētras laikā.
Man patīk, ka galvenais manos sapņos ir mīlestība. Vienmēr un visur. Vienīgi šādi sapņi rada riebumu pret realitāti, jo tie šķiet tik reāli, ka, ja es būtu šizofrēniķis, tad noteikti sāktu apšaubīt tagadējās "ikrīta" realitātes autentiskumu. - 10 atstāja kaut koatstāj kaut ko
- 10/17/12 01:58 am
-
veidenbaums
Superīgi. Es varbūt zinu tieši par ko tu runā. Es bieži esmu izdzīvojis tās dziļās, mīlestības pilnās attiecības sapņos, jau no bērnudārza gadiem. Tur gan nekad nefigurē vecāki vai jebkādi citi uzmanības novērsēji.
Vienreiz tas tieši vijās kopā ar karu, tikai Krievijas vietā bija Ķīna, kas bija uzsākusi bezierobežojuma invāziju, un Krievija jau bija kritusi vienas dienas laikā. Es atceros, ka Latvijā par to tika izsludināts tikai naktī, kad tas jau bija noticis, un ar panisku steigu 13. janvāra ielā tika mobilizēta armija, visa tā tehnika utt. Karavīri izskatījās raudulīgi un pārbijušies, jo zināja, ka nav nekādu izredžu, un arī to, ka uzbrucēji nevienu neatstāja dzīvu, jo tas bija karš par teritoriju. Nebija neviens, kam būtu jebkāda autoritāte. Gaisā neorganizēti lidinājās nervozi helikopteri, bija melna tumsa.
Atceros, ka kopā ar toreizējo meiteni bijām Okupācijas muzejā, kur drūzmējās nenormāli daudz panisku cilvēku, un es vienā brīdī izgāju, taču kaut kāda iemesla pēc vairs nevarēju atgriezties. Kad tomēr atgriezos, viņa jau bija pazudusi, bija tikai tā pretīgā acis bološā cilvēku masa - Reply
- 10/17/12 06:15 pm
-
Tur vecāku loma bija it kā nesvarīga, jo īsa, (viņi atnāca, kad sākās karš, un aizvilka sev viņu līdzi), tomēr tas, ka viņi aizvilka meiteni sev līdzi it kā nejaušā nāvē, varētu manī radīt nievājumu pret viņiem kā vecāku visu labāk zinošās autoritātes simbolu. Tāpēc varbūt viņi ir nozīmīgi.
Jāsecina, ka Daugavas krastmalai cilvēku (rīdzenieku?) zemapziņās ir simboliska nozīme. Jo es arī to esmu redzējis sapņos vairākkārt, un ne tikai kara kontekstā. Apziņā es to varētu izteloties kā tādu pēdējo atbalsta punktu - "ja kritīs krastmala, tad mūžībā kritīsim mēs". Tas ir diezgan pamatoti, jo krastmala sevī ietver (vismaz manā prātiņa nozīmīgās) Vecrīgu un Maskavas priekšpilsētu, Ostu aptverošās teritorijas - vietas, kas burtiski definē Latviju (vismaz manu). Te nav runa par nacionālām jūtām, drīzāk par tādu kā indivīda drošības apdraudējumu, ko simbolizē "trauksme krastmalā" un kur vārds Latvija rada izjūtu, ka tā ir kaut kā cieši saistīta ar mani, pašam to negribot, un, ja kritīs tā, tad kritīšu arī es.
Tā sapņos esošā, spēcīgā mīlestības apziņa dažreiz ir baigi mokoša - sapnis šķiet tik saldsērīgi un smeldzīgi patīkams, ka negribas celties un realitāte nedaudz šķebina. - Reply
- 10/17/12 06:18 pm
-
Starp citu, tev ir jocīga lietotājbilde. Bēdz no kaut kā?
- Reply
- 10/17/12 10:36 pm
-
veidenbaums
Haha, nē, es tieši esmu iesprūdis un nekur pagaidām netieku. Apstākliski un mentāli
- Reply
- 10/18/12 06:45 pm
-
Man ir līdzīgi.
- Reply
- 10/17/12 01:31 pm
-
man sapnī bija liela erotika.
[šie abi gadījumi patiktu feministēm]
čau! - Reply
- 10/17/12 06:16 pm
-
kaut kā nejauki izrīkojies ar meitenēm? varbūt viņas to bija pelnījušas? vienmēr jādomā par peļņu, haha.
- Reply
- 10/18/12 08:46 am
-
nē, ar mani izrīkojās jauki :)
domāju vairāk par - vīrietis sapņo par mīlestību, sieviete par seksu.
it kā nepareizi no pieņemtās viedokļa. - Reply
- 10/18/12 06:45 pm
-
es sapņoju gan par seksu, gan mīlestību.
tātad tu biji pelnījusi :) - Reply
- 10/19/12 06:42 pm
-
man, diemzheel, katru nakti shitaadi trilleri raadaas. nesen eedu (un pirmstam pats ar shamanjiem kopaa cepu) cilveeku galjas shokolaadi.
- Reply