- 10/16/12 07:02 pm
-
Sapņoju, ka esmu kaut kādā bērnu un jauniešu atpūtas nometnē. Kā parasti garajos sapņos - bija liela, abpusēja mīlestības izjūta pret kādu tēlu. Tur bija kaut kāda paliela ģimene, un viena no viņu meitām, jauna un ļoti simpātiska meitene, manī baigi samīlējās. Nē, nu, tas vispār bija abpusēji vai kaut kā tā, jo es ļoti labi atceros viņas patīkamo kājstarpi (seju gan nē) un to, ka forši pamīlējāmies. Un tad kā tādā banālā filmā priekus pārtrauca nenovēršama traģēdija, jo sākās karš ar Krieviju. Es pieņemu ka ar Krieviju, jo atceros, ka darbība norisa Latvijā, un Latvija ar citām valstīm modernajā pasaulē noteikti nekarotu.
Skatā, kas bija redzams debesīs, bija kaut kas pārcilvēciski baiss. Tu ik brīdo eksplodēja ievainotās kara lidmašīnas, cīnoties savā starpā, bet te pēkšņi ierasto dunoņu pāršalca smags klusums - es (visu laiku izvairījies no skatīšanās debesīs) pavēros tajās un redzēju tādu kā milzīgu lidmašīnas videoprojekciju, kas burtiski noslaucīja visas debesis tīras no citām lidmašīnām. Klusuma brīdi nomainīja artilērijas lādiņu sprādzieni kaut kur tuvumā.
Karš nāca ar tam tipisko paniku. Visapkārt bija cilvēku bari, kas kustējās pretēji cits citam, veidojot tādas kā pretēji plūstošas, bet cita citai blakus esošas upes ar cilvēku plūsmu. Neviens īsti nezināja, kur likties. Atceros, ka meitenes ģimene man viņu burtiski izrāva no rokām, jo bija jāskrien uz vilcienu. Kādā ainā vēlāk redzēju, kā tas vilciens eksplodē īsi pēc tā atiešanas. Tomēr man bija tāda cerības izjūta, un tāpēc es skrēju uz katastrofas vietu - vienīgā izdzīvoja tās meitenes jaunākā māsa, ar kuru tad es tālāk biedrojos un glābos no krieviem, dodoties meklēt patvērumu dziļāk pilsētas džungļos.
To mēs atradām kaut kādā nolaistā, daļēji sabombardētu daudzstāveņu ieskautā, koka mājā, kur mitinājās cilvēki, kas izskatījās pēc čečenu kaujiniekiem. No sākuma mūsu komunikācija bija ļoti saspringta - viņi pavērsa pret mums ieročus un nopratināja. Beigās mēs sēdējām vienā dīvānā, un kaut kādu iemeslu dēļ viņi mums uzdāvināja lietas pašaizsardzībai - pistoli un kaut ko līdzīgu elektrošokam, vienīgi tādā ļoti nevainīgā, baltā plastmasas ietvarā (think apple). Bļ, tagad, iedziļinoties detaļās, aizmirsu tālāko situācijas norisi. Vienīgais, ko atceros šobrīd, ir sapnī izdarītais secinājums, man nonākot pie tās vietas pie Daugavas, kur bija jābūt tai jaunajai, lielajai bibliotēkai. To vietu apskaloja viļņu bangas. Es uzreiz sapratu, ka krievi izmēģina kaut kādu plūdmaiņu ieroci, jo Daugava izskatījās kā jūra vētras laikā.
Man patīk, ka galvenais manos sapņos ir mīlestība. Vienmēr un visur. Vienīgi šādi sapņi rada riebumu pret realitāti, jo tie šķiet tik reāli, ka, ja es būtu šizofrēniķis, tad noteikti sāktu apšaubīt tagadējās "ikrīta" realitātes autentiskumu.