- 10/17/12 06:15 pm
-
Tur vecāku loma bija it kā nesvarīga, jo īsa, (viņi atnāca, kad sākās karš, un aizvilka sev viņu līdzi), tomēr tas, ka viņi aizvilka meiteni sev līdzi it kā nejaušā nāvē, varētu manī radīt nievājumu pret viņiem kā vecāku visu labāk zinošās autoritātes simbolu. Tāpēc varbūt viņi ir nozīmīgi.
Jāsecina, ka Daugavas krastmalai cilvēku (rīdzenieku?) zemapziņās ir simboliska nozīme. Jo es arī to esmu redzējis sapņos vairākkārt, un ne tikai kara kontekstā. Apziņā es to varētu izteloties kā tādu pēdējo atbalsta punktu - "ja kritīs krastmala, tad mūžībā kritīsim mēs". Tas ir diezgan pamatoti, jo krastmala sevī ietver (vismaz manā prātiņa nozīmīgās) Vecrīgu un Maskavas priekšpilsētu, Ostu aptverošās teritorijas - vietas, kas burtiski definē Latviju (vismaz manu). Te nav runa par nacionālām jūtām, drīzāk par tādu kā indivīda drošības apdraudējumu, ko simbolizē "trauksme krastmalā" un kur vārds Latvija rada izjūtu, ka tā ir kaut kā cieši saistīta ar mani, pašam to negribot, un, ja kritīs tā, tad kritīšu arī es.
Tā sapņos esošā, spēcīgā mīlestības apziņa dažreiz ir baigi mokoša - sapnis šķiet tik saldsērīgi un smeldzīgi patīkams, ka negribas celties un realitāte nedaudz šķebina.