- 10/17/12 01:58 am
-
veidenbaumsSuperīgi. Es varbūt zinu tieši par ko tu runā. Es bieži esmu izdzīvojis tās dziļās, mīlestības pilnās attiecības sapņos, jau no bērnudārza gadiem. Tur gan nekad nefigurē vecāki vai jebkādi citi uzmanības novērsēji.
Vienreiz tas tieši vijās kopā ar karu, tikai Krievijas vietā bija Ķīna, kas bija uzsākusi bezierobežojuma invāziju, un Krievija jau bija kritusi vienas dienas laikā. Es atceros, ka Latvijā par to tika izsludināts tikai naktī, kad tas jau bija noticis, un ar panisku steigu 13. janvāra ielā tika mobilizēta armija, visa tā tehnika utt. Karavīri izskatījās raudulīgi un pārbijušies, jo zināja, ka nav nekādu izredžu, un arī to, ka uzbrucēji nevienu neatstāja dzīvu, jo tas bija karš par teritoriju. Nebija neviens, kam būtu jebkāda autoritāte. Gaisā neorganizēti lidinājās nervozi helikopteri, bija melna tumsa.
Atceros, ka kopā ar toreizējo meiteni bijām Okupācijas muzejā, kur drūzmējās nenormāli daudz panisku cilvēku, un es vienā brīdī izgāju, taču kaut kāda iemesla pēc vairs nevarēju atgriezties. Kad tomēr atgriezos, viņa jau bija pazudusi, bija tikai tā pretīgā acis bološā cilvēku masa