- Patiesībai nav plānu (nepārlasīts)
- 11/29/04 06:14 am
- Luksaforā periodiski mirgoja dzeltenā gaisma, kas atstarojās un saplūda ar eļļaino un mitro asfaltu. Likās- asfalts ir dzeltena, pulsējoša masa, kas aicina mani ienirt tajā. Padevos, bet biju viltīgs. Es ieskrējos un, atspēries no trotuāra apmales, lidoju pāri aukstajai lavai, tēmēdams uz šauro, balto robežu vidū. Nolidojis nepilnus divus metrus, piecēlos nobrāztiem ceļiem un sapratu, ka esmu vīlies gaismā. Es turpināju gaidīt. Viņa atnāca un es pārstāju gaidīt. Mēs devāmies iekšā blakus esošajā kafejnīcā. Samērā prasta kafejnīca, ko piebilst? Lēts postmodernisms, dārgi dzērieni. Tipiski. Pagāja laiks, līdz izvēlējāmies galdiņu, kas, diemžēl, atradās telpas pašā vidū. Mākslīgās ādas krēsli- viens otram pretī- un cinkoti taisnstūra formas galdi ar asiem stūriem. Palīdzējis novilkt viņai mēteli, kas 95% sastāvēja no kokvilnas, es piedāvāju apsēsties uz viena no krēsliem. Apsēdos iepretim viņai. Gaidot viesmīli, mēs klusējām. Nevis tāpēc, ka baidījāmies ko teikt vai bijām kautrīgi, bet tāpēc, ka nebija ko teikt. sāku pētīt telpas interjeru un krāsu kombinācijas. Nesapratu, kas kopīgs ir gaiši zaļajai un spilgtai tumši violetajai. Viņa pasūtīja melnu kafiju un jautāja, ko es vēlos? Neviļus atbildēju, ka gribētu pamest šo iestādījumu un turpināju pētīt savādās sienas un griestu pārejas. Viņa saprotoši paskatījās uz mani un teica oficiantei, ka viņš ņems to pašu. - Tumši brūns šķidrums ar rūgtu garšu un tonizējošu iedarbību. - - Bet kaut kas taču bija jāpasūta. - - Jā, bet kāpēc tieši kafiju? - - Kāpēc tu piekriti tikties ar mani? - - Nezinu. - - Tev ir kāds plāns? - - Kāds plāns? - - Viss taču tiek plānots! Tu neplāno savas nākotnes darbības? - - Nekad nebiju par to domājis. - - Bet, ja padomā? - - Šaubos. - - Par ko? - - Ka man ir kāds plāns attiecībā uz tevi. Tev ir? Nu, attiecībā uz mani, es domāju. - - Tas ir tik svarīgi? - - Tu pirmā jautāji! - - Kāpēc tu vispār gribēji satikties ar mani? - - Nespēju atteikt dāmai. Tu taču mani uzaicināji un es pat nejautāju- kāpēc?- - Protams, protams. - Viņas smaids strauji saruka, pārvērties vieglā, ironiskā smīnā. Pētīju kā viņa malko kafiju un domāju, kāds varētu būt viņas plāns. Viņai ir skaisti pirksti: smaili un gari. Liekas, ka tas ir bezjēdzīgi. Nu, ne jau viņas skaistie pirksti, bet tā plānu būšana. Kāpēc man šis vakars būtu jāpavada mājās, skatoties televizoru, ja man bija iespēja satikt senu vēstuļdraudzeni, kuras vēstules lasīju ar neviltotu patiku un lielu satraukumu. Viņa sāka stāstīt par politisko situāciju Ukrainā, kas man galīgi neinteresēja. Novērsies, es turpināju pētīt bezgaumīgās krāsu kombinācijas. Ievēroju, ka oficiantiem ir krēmkrāsas priekšauti un patizlas cepurītes, kas pilnībā neatbilda viņu amatam. Liekas- tādas savulaik nēsāja padomju laiku flotes matroži. Meitene turpināja runāt, bet tagad viņa jau stāstīja par slikto ūdens kvalitāti Āfrikas attīstības valstīs un tā ietekmi uz cilvēka fizisko veselību. Uzņēmis laiku, ik pēc minūtes saprotoši piebildu, ka attīstītākajām valstīm vajadzētu finansiāli atbalstīt mazattīstītos Āfrikas reģionus, vai arī līdzjūtīgi pamāju ar galvu, tā apliecinādams, ka klausos viņas teiktajā. Šorīt Ukrainā ar tautas palīdzību opozicionāri gāza jaunievēlēto valsts vadītāju. Protams, neizpalika vecās valdības veiktā tautas apšaušana, kurā mirušo skaits sasniedza ievērojamu daudzumu; lai vecpilsētas ielām varētu izbraukt cauri, līķi tika šķūrēti ar sniega tīrītājiem. Janukoviča ķermeni pakāra neatkarības laukumā, kur tam lemts karāties vēl kādu laiku. Dīvainā kārtā rīta ziņas noklusēja par trīsdesmit kontrabandas vagoniem, kas apturēti uz Baltkrievijas-Ukrainas robežas. Tajos esot bijuši zīdainīši. Visos kā vienā. Tik blīvi saspiesti, ka apakšējie esot nosmakuši nepilnu trīs stundu laikā. Kam viņi bija domāti un kāpēc? Patiesību nezina neviens, bet eksperti domā, ka dzīvie ir paredzēti pārdošanai un izpriecām, savukārt mirušos kārtīgi samaltu viendabīgā masā un izpārdotu kādā Ukrainas proletāriešu rajonā. Viens, divi, trīs- es atmostos. Par situāciju Āfrikā viņa runāja tieši divdesmit minūtes. Es demonstratīvi ieskatījos rokas pulkstenī, likdams manīt, ka viņa mani garlaiko. Savādi- tā kafija man uzdzina miegu un vieglu, eiforisku reibumu. Tikai tagad ievēroju, ka kafejnīcā skan mūzika. Protams, kaut kas bezgaumīgs. Varētu būt Radiohead „Kid A” albums, kaut gan varētu arī nebūt. Nekad neesmu izcēlies kā popmūzikas pazinējs. Viņa jautāja, vai man garšo putukrējums ar zemenēm, bet es atbildēju, ka attīstītākās valstis ir ļaunas un savtīgas. Es lēnām migu ciet. Ik pa laikam eiforiski iespurdzos, klausīdamies viņas stāstītajā. Man viss likās komisks. Es lēnām dzisu, bet nespēju darīt lietas labā neko. Padevos. Telpas kliedzošais un neizteiksmīgais interjers un bezgaumīgās krāsas lēnām saplūda vienā lielā punktā. Nē, drīzāk lodē. Lielā, caurspīdīgā un krāsainā stikla lode. Un es atrados ārpus tās. Iedomājieties pirmsskolas vecuma bērnu zīmējumus: melns fons, pavirši uzzīmēts dzeltens cilvēks un krāsaina lode, kas aizņem pusi no lapas. Ieskatījies lodē, es redzēju kafejnīcu. To pašu vietu, tikai no jebkura skatu punkta. Ievēroju, ka mana vēstuļdraudzene viss neslēpj rokas no maniem uzbāzīgajiem skatieniem, bet, stāstīdama par pasaules sāpēm, zem galda glāsta sevi intīmās vietās. Es redzēju, ka oficiantes stāvu zemāk spļauj pasūtītajos kapučino, es redzēju, ka pa labi sēdošais, gados jaunais vīrietis nelasa avīzi, bet gan avīzē divas rūpīgi noslēptas vēstules: vienu no sievas, vienu no priekšnieka. Paredzami, bet veco vīru sieva bija pametusi un priekšnieks- atlaidis. Es redzēju, kā zem auto riteņiem gaisīs jaunā cilvēka dzīvība, kad pēc 20 minūtēm viņš šķērsos ielu, lai nolēktu no blakus esošās sešstāvu ēkas. Es redzēju, kā trīs, mašīnā sēdošie, skūtie slāvu tautības jaunieši vienlaicīgi apdiršās, notriekuši jauno cilvēku. Katram sava maska. Katram sava sāpe. Es pamodos un man acīs spīdēja spoža gaisma. Likās, ka esmu pamodies operācijas vidū pēc neveiksmīgas anestēzijas. Es nejutu labās kājas pēdu un tas mani uzjautrināja. Narkotiku iedarbība bija mazinājusies- laika un telpas izjuta bija kā parasti - bet vēl jo projām izjutu spēcīgu eiforiju, kā ietekmē man viss likās bez formas un komisks. Pacēlis galvu, pētīju telpu: tā varēja būt kaut kāda ‘amatieru’ operāciju zāle; sterilās telpas vietā ieraudzīju bēniņiem līdzīgu jumtu un gar sienām slējās masīvi, brūni stāvi, pieļauju, ka veci skapji, kas pēc ilggadējas lietošanas bija vientuļi pamesti šeit, bēniņos. Tad es ieraudzīju savu vēstuļdraudzeni, viņa stāvēja man pretī. Savādi, iepriekš viņu tur neredzēju. Viņa smaidīja un rokās turēja manu pēdu. Pēkšņi viņas savaldība pārtapa nikna zvēra rēcienā. - Tu zināji, ka viss izvērtīsies tieši tā! Kāpēc tu neko nedarīji lietas labā?! - - Kur es esmu? - - Es zināju, ka tev ir kāds plāns! Es to zināju! Es to uzzināju jau tad, kad saņēmu tavu pirmo vēstuli! - - Kāpēc... kāpēc tev rokās ir mana pēda? - narkotiski ķiķinādams, izdvesu. - Bet es biju viltīga. Un joprojām esmu! - - Kur tu atradi manu pēdu? – tagad jau skaļi smiedamies, jautāju. - Jā, tu, sasodītais neveiksminiek! Man pašai ir savs plāns. Plāns, kas nav saskaņots ar tavējo! Tu neko nezini, tu esi bezspēcīgs! - - Kāds plāns? – seju savilcis samāksloti ieinteresētā grimasē, jautāju. - Tavs plāns, plāns nogalināt mani un uzzināt patiesību! – - Kādu patiesību? – - Patiesību par plānu! – - Es nesaprotu. Es neko nesaprotu! Kāpēc man nav pēdas? Es pamodos mīkstā gultā, sejā vairs nespīdēja spožā gaisma. Samiegotajam skatienam priekšā pavērās balts fons un tukla, smaidoša seja. - Labrīt! Diemžēl nezinu jūsu vārdu, es drīkstu jūs uzrunāt par ‘draugu’? - Kur es esmu? - Jūs esat drošībā. Tagad viss ir kārtībā. - Kas jūs esat? - Šeit mani dēvē par dakteri Dožrevski. - Jūs esat ārsts?! Kas man kaiš?! - Nekas, kā jau teicu, tagad viss ir kārtībā. Mēģināju atcerēties, kā šeit nokļuvu; neatceros pat savu vārdu. - Kas esmu es? Kā mani sauc? Es nespēju atcerēties! - Man liekas, es jau teicu, ka nezinu jūsu vārdu. Pagaidām sauksim jūs par pacientu. Centos pakustināt rokas, tās bija sasaitētas virs manām krūtīm. Tas manī izraisīja aizdomas. Šeit kaut kas nav ‘tīrs’! Viņiem jābūt kādam plānam! Viņu plānam jābūt saistītam ar manas vēstuļdraudznes plānu un visiem iepriekšējiem notikumiem! Es to zinu! Man jāuzzina patiesība un tās plāns! - Man liekas, jūs man nesakāt patiesību. Es to gribu zināt! Kas ir patiesība?! Jums ir kāds plāns, lai slēptu to, kas jūs patiesībā esat un to kas esmu es un ko šeit daru?! - Neesmu vēl izpētījis jūsu lietu, draugs, bet droši varu teikt vienu: patiesībai nav plānu. Viņš piecēlās, izvilka miniatūru šļirci un iešpricēja kaut ko manā vēnā, tad izgāja no istabas. Nomierinošās zāles, kas sekundi pēc ievadīšanas sasniedza manas smadzenes, plakstiņus padarīja smagus, bet domas vieglas. Nespēju pārstāt domāt par to, ko viņš teica. Par to, ka patiesībai nav plānu. Slīgdams miegā, acu priekšā redzēju patiesību un plānu. Patiesība bija kā lode- līdzīga tai, kas bija manā halucinācijā, savukārt plānu es redzēju kā līkni. Lode haotiski riņķoja ap līkni- asi, tā nekad neskāra to. Interesanti- nodomāju es- patiesība ir vienkārša ģeometrija. Ārsta iedotās zāles panāca savu: pēc mirkļa es jau gulēju ciešā miegā.
-
Current Music: Death in June - we are the lust
Current Mood: pēc 2h jāceļas - 18 atstāja kaut koatstāj kaut ko
- 11/29/04 06:32 am
-
Jā
- Reply
- 11/29/04 06:37 am
- hail_fuhrer
- 11/29/04 07:39 am
-
Aizdomīgi līdzīgi jau izklausījās, it sevišķi beigas, bet pieļauju, ka atbilde ir nē.
- Reply
- 11/29/04 07:51 am
-
ja nebūtu tik gari, es pat izlasītu. sākums interesants.
bet laika nav. varbūt pēc tam.
bet tu jau nejautā, kāpēc :) - Reply
- 11/29/04 07:59 am
-
Ak jā, bija labi. Pavisam aizmirsu.
- Reply
- 11/29/04 08:25 am
-
vienkaarshi loco
baigi gari un bez asuma :/
- Reply
- 11/29/04 09:03 am
-
slainkums lasīt tik garu tekstu.. pasaki vai vismaz ir interesants - tad mož saņemšos un izlasīšu.
- Reply
- 11/29/04 10:33 am
-
Ļoti kruts vizionārisms (kurš ir ticams, vizualizējams un ļoti reāls), bet realitātes apraksti sūkā. T.i., bāli, neticami, formāli uzrakstīti (tip "nu kaut kas taču jāuzraksta par to kafiju un mūziku, kas skan fonā, lai arī man pofig). Un tas baigi iegriež. Stāstītājam var būt vienalga, bet autoram ne, tas nogalina interesi par stāstu (jo nafig man jālasa kaut kas tāds, kas pat autoram nav īpaši rūpējis?).
Būtu vērts pamēģināt šo vispārējā-plāna-sajūtu izvērst, iedzīvināt - jo citādi es nenoticēju, ka stāstītājs ir noticējis plāna esamībai. Psihenes apraksts beigās stereotipisks un neprecīzs (btw, kā var ievadīt vēnā zāles, ja rokas ir sasaitētas uz krūtīm? Kājas vēnā, vai?). Un būtu bijis krutāk, ja stāstītājs nebūtu nosaucis to lodes vīziju par "halucināciju".
Bet es jau te piesienos :) Pieļauju, tu saproti, ka, ja nebūtu bijis interesanti, tad neteiktu neko. - Reply
- 11/29/04 04:31 pm
-
Hmm, no kļūdām mācās, paldies. Bet par tām vēnām, tās, starp citu, ir arī uz kakla (tieši domāju, ka kāds man piepisīsies par to, ka rokas sasietas, hehe)
- Reply
- 11/29/04 11:01 am
-
"..patiesībai nav plānu.."
..lieliski arī būtu teikts: ..liktenim nav plānu.. - Reply
- 11/29/04 12:25 pm
-
nee
- Reply
- 11/29/04 04:29 pm
-
sodoma un gomora
jūtams, ka agrās rīta stundās rakstīts..
- Reply
- 11/29/04 04:42 pm
-
Mhm, tāpēc jau nepārlasīju, tas tikai tāds kā uzmetums. Tagad sāksies īstais darbs!
- Reply
- 11/29/04 04:49 pm
-
sodoma un gomora
pisateļ! tu atkārtojies:D
- Reply
- 11/29/04 04:55 pm
-
Tā ir redzes halucinācija.
- Reply
- 11/29/04 05:17 pm
-
sodoma un gomora
viltībnieks >:]
- Reply
- 11/29/04 05:14 pm
-
Interesanti.
- Reply
- 11/29/04 05:45 pm
-
Diez gan haotiski, bet tas atstāj daudz vietas iztēlei .)
- Reply