pašpasludināts cerības un prieka vēstnesis

2/19/11 05:10 pm
Tikko pie durvīm piezvanīja paveca (ap sešdesmit) sieviete. Viņa teica, ka veic kaut kādu Rīgas Domes blabla aptauju. Kad es vaicāju, vai tā ir obligāta, viņa atbildēja, ka nē, tomēr piekodināja, ka katra atbilde ietekmē viņas algas apmēru. Es sajutos tā, it kā viņa spēlētu uz manām "lielās depresijas" jūtām, tāpēc laikam ļāvu viņai turpināt. Viņa vēlējās sarunāt konkrētu dienu, stundu, minūti, kad viņa varētu atnākt vēlreiz, jo es šobrīd esmu aizņemts. It kā. Vārdu sakot, neveikli liku viņai noprast, ka nevēlos, lai mani traucē nedz šodien, nedz rīt, tāpēc teicu "pirmdien vai otrdien". Mans pacietības mērs bija pilns, kad viņa uzstāja, lai uzrakstu savu mobīlā numuru uz lapiņas. Nokaitināts paņēmu viņas lapiņu, tās vidū uzvilku kaut kādus nesakarīgus ķeburus, kas atgādina, un tad iespiedu viņai to rokās ar vārdiem: "Man nepatīk lietas, kas jādara piespiedu kārtā." Viņa izskatījās apmulsusi. Lai gan tā bija tikai sekunde, jo ātri aizvēru durvis.

"A prisoner in my home. But it's lovely to be free", ahahah.
9 atstāja kaut ko atstāj kaut ko

2/19/11 05:28 pm
mums arī bija. izturējās kā 125% zagle. vislaik rušinājās pa maisņiem, visi tie papīri krita laukā no rokām, skatījās pa malām un runāja šitu. kaut ko lišķēja un glaimoja, un pārkāpa kodu, pildot ar zīmuli. visfrīkaināk viņa izturējās, kad piedāvāju pacienāties ar cepumu; viņa to ielika kabatā un teica, ka pa ceļam iedos kādam sunim, ja tas uzbruks.
Reply