Es nezinu, šis jautājums ir diezgan sarežģīts. Tam ko ierasts saukt par pedofiliju ir daudz aspektu. tostarp seksualitātes tabuizēšana un nošķiršana no citiem dzīves aspektiem. Es domāju, jāsoda ir tikai vardarbība. Bet pedofīliski tabuizēts ir arī daudz kas, kas nav vardarbība. Nesen runājām ar draudzeni par tādām bērnības pieredzēm, ko varētu kategorizēt par pedofiliju, ka tas nav atstājis nekādas traumas. Ka daudz traģiskāk ir bijušas tādas lietas kā piemēram mamma 3 dienas dusmīga un nerunā.

Es apdeitoju postu, jo jautājums patiesi ir sarežģīts.

Absolūti piekrītu un par to arī postā rakstīju - jāsoda ir vardarbība. Nevis fakts. Ja tas nav bijis vardarbības/pret-gribas fakts, un akts nav atstājis nekādas negatīvas sekas, kastrācija/cietumsods (ilgs) būtu pārāk brutāls sods.

Jā, un it kā tas varētu šķist absurdi un izvirtīgi, ka Nīderlandē ir "Pedofilu partija", tomēr viņi tieši ar to nodarbojas, ka cenšas panākt sabiedrības izpratni un šo lietu nošķiršanu. Viņi vienreiz zvanīja uz manu bijušo darbu un sūdzējās, un mēs dabūjām koriģēt ziņas virsrakstu.

Mani piemēram brālēns (man 5 g viņam 15) ievilka tualetē un lika taustīt un glaudīt locekli, kā arī taustīja man čuriņu, savukārt draudzeni onkulis ķēra un cieši piespieda un turēja klēpī. Tas bija OK.

Jā, incests un pedofīlija mēdz būt boneresque ;>

parasti par lietām kas ir OK, netiek publiski apspriests daudzus gadus vēlāk

Runājot vēl par bērna "gribu". Šajā gadījumā laikam ir runa par "boundaries", t i, cik adekvāti cilvēks spēj novērtēt un komunicēt, kas viņam ir OK un kas ir too much. Bet jāpiebilst, ka arī daudziem pieaugušiem ir problēmas izprast un komunicēt savus fiziskos un psiholoģiskos boundaries, un viņi tikai daudz vēlāk atjēdzas, ka ir palikusi vardarbības sajūta.

Šis, kopā ar izvarošanu, ir viens no visjūtīgākajiem tematiem pašlaik, kas bieži aizēno jebkādas saprātīgas diskusijas par to.

Man arī šķiet, ka pārkāpuma vardarbības komponente ir nenovērtēta un vienmēr atrodas seksuālās daļas ēnā, lai gan, manuprāt, vajadzētu būt otrādi. Nereti šķiet, ka cilvēki (un likumsakarīgi likumdevējs) vardarbību uzskata par ievērojami attaisnojamāku kā seksuālas dabas pārkāpumus, pat tad ja tie ir notikuši ar nosacītu piekrišanu. Man šķiet (neesmu nekāds psichologs) ka vardarbība (ne jau kkāds vaniļas pēriens) var atstāt tādas pašas ja ne smagākas sekas uz bērnu, turklāt arī ne pavisam mazā vecumā.

Nesaistīti, bet nedomāju ka arī divu bērnu, it īpaši pusaudžu, seksuālās darbības būtu kkā jāsoda.

"pārkāpuma vardarbības komponente ir nenovērtēta un vienmēr atrodas seksuālās daļas ēnā" - labs

Nepretendējot uz argumentētu vēsturisko analīzi, izteikšu minējumu ka šis nesamērīgais fiziskās un seksuālās vardarbības vērtējums ir balstīts kristīgajā morālē, kurā seksualitāte vispārīgi tiek vērtēta kā nevēlama, vien izņēmuma gadījumā pieļaujama (starp laulātajiem; stingrākajā versijā - starp laulātajiem, kas grib radīt bērnu), turpretī vardarbība, ja tai tiek piemeklēts audzinošais vai taisnīguma rakurss, ir pat ļoti vēlama.

+1
Tieši līdz noklusētajam pieņēmumam, ka pareizs ir vienīgi dzimumakts, kurā var rasties bērni, var reducēt daudz gan politisku, gan sociālu, gan arī tikumisku, seksuālu un psiholoģisku problēmu.

Ui, šis ir tīīīk sarežģīts temats. Bet nu dažas lietas pateikšu.

Par principu nesodīt, ja nav bērna fiz un psih traumēšanas fakta: no tā var izrietēt arī, ka līdz ~3 gadu vecumam diezgan droši var veikt darbības bez penetrācijas, jo no tik agra vecuma taču atmiņas nesaglabājas.

Par "bērns pavedina": šeit būtu svarīgi runāt par vecuma grupām (kā to arī dara augstāk komentāros pieminētā "pedofīlu partija").
Es domāju, ka gadījumi, kad tikko tīņu vecumam pārkāpušie cenšas pavedināt pieaugušu cilvēku, nav nekāds retums, par 17-gadīgiem nemaz nerunājot. Savukārt, ja par pirmspubertātes seksualitāti - iespēja, ka bērns patiešām apzinās, ko dara, man šķiet neiespējama/maz iespējama. Vēl problemātisku šo pieeju padara tas, ka bērnus izvarojušo pedofilu paskaidrojumos par savu motivāciju teju vienmēr izskan pārliecība, ka bērns ir bijis pavedinātājs, jo par pavedinošām darbībām ir uztverta normāla, bērniem raksturīga uzvedība/darbības.

Galu galā, pašreizējā likumdošana, kas juridiskā ziņā par neeksistējošām uzskata situācijas "bērns pats gribēja" (pat, ja bērns ir hormonu nomocīts 13-gadnieks), ir balstīta pilngadības principā, kur pilngadība = pilna atbildība par savām darbībām, kamēr nepilngadība = ierobežota atbildība par savām darbībām. Respektīvi, no pilngadīga cilvēka tiek gaidīta saprātīga ricība, kas cita starpā var iekļaut arī savu seksuālo tieksmju kontrolēšanu un ierobežošanu.

nu runājot par maziem (līdz 9 g.v.) bērniem arguments "bērns pats gribēja" vispār teju nekad netiek ņemts vērā, ja. bērni šajā vecumā grib ļoti daudz ko un pieaugušajiem ir jāskatās, cik tas ir okei, katrā konkrētā gadījumā.
9-14/15 gadu vecumā atkal ir tā, ka bērni "grib" viskautko, puslīdz māk vēlmes kontrolēt, bet arī - ir iemācījušies, ka viņu dzīve ir ļoti atkarīga no pieaugušajiem un attiecīgi reizēm nākas "gribēt" to, ko īsti negribi, vai imitēt kādas uzvedības, kuras var dot labumu vai vnk ir interesantas. tb pat ja dzimumakts nav bijis krauji vardarbīgs, praksē noskaidrot, vai tas ir bijis bērna gribēts, nahren nav iespējams, ja to neskaidro labs psihoterapeits daudzās, daudzās sesijās (ko legāli nevar atļauties), tā ka teorijā fine, praksē nerealizējami.

seksualitāte savukārt ir jau ļoti maziem bērniem, tb seksuālas kustības no apm 3 g.v. ir pilnīgi normāli un nenozīmē, ka uzreiz vajag drāzties :) nu tb es to salīdzinātu ar seksu ar cilvēku, kurš ir tā apsities, ka nespēj prognozēt savas rīcības sekas - pat ja tas nav vardarbīgi, tas tik un tā ir neok, turklāt bērna psihes stāvoklis nav viņa izvēle.

that said, es neatbalstu ķīmisko kastrāciju vai līdzīgus barbariskus sodus pedofīliem