vismaz labi izskatījāmies

brīnos, ka depo jums kaut ko samaksāja

wie so? depo vienmēr ir viss, kā sarunā iepriekš. domā, ka jocīgi, ka samaksāja vispār TIK DAUDZ vai vnk ka samaksāka TIK DAUDZ after a really mediocre concerto.

lai guntis maksātu ir vai nu viņam jāpatīk, vai arī jāliek saprast, ka būs daudz cilvēku un profits visiem.

jah, nu paldies par labiem vārdiem. abpusēji un vispusīgi, neraugoties uz manu progresējošo bezkōlruma migliņu.
neatceros, vai teicu, bet uz konci atnācu ar nokavēšanos. pirmoreiz, nokāpis lejā, neiebraucu, kas īsti uz skatuves notiek. jūs, katrā gadījumā, neatpazinu ;) un gāju augšā pasēdēt pie ruma. un tā vēl kādas trīs reizes, līdz ierubījos.
pēdējā reizē skaņotājs atzina, ka tāds avangards te sen neesot bijis dzirdēts.
katrā ziņā man iekšķīgi bija interesanti pārdomāt disonansi (mazāk mūzikālo, vairāk – starp cerēto/gaidīto un saņemto/sanākošo) – ko tā ar mums dara un kā mēs ar to varam spēlēties.
vēl es gribēju piebilst, ka ir jābūt vērā ņemamam mugurkaulam/aknai/spītij/pārliecībai (pasvītro visus, nenosvītro nevienu), lai šķietami sūdīgu konci nodragātu līdz godīgam galam. tā kā es to vēroju stipri stroboskōpiski, man no tiem zibšņiem bija tikai labi. un konfuzējoši.
vakar ar Gavinu vēlreiz runājām par iespēju Ķipī mēģināt. G saka, mums esot vajadzīga kaut kāda ietaise. vot, moška jālūdz Salavecim, lai tak atnes Sņeguračku ar visu aparātu. jebkurā gadījumā, esat nelaipni un bezglaimīgi lūgti ciemos uz Ķipi. vakar esot bijis labs tusōns, līdz 7ņiem nolaiduši. šodien tāds mierīgāks – ieies pirtī un palūrēs kādu ficeni vai kas nu ienāks prātā.

*viennozīmīgi sūdīgu konci.

to esmu iemācījies, ritot gadiem. prakse, prakse un vēlreiz prakse (spēlēt sliktus koncertus). nekad nedrīkst padoties uz skatuves. tikai ne uz skatuves. beksteidžā vari gauži vaimanāt, pisties vai šaut eroīnu, bet tikai ne uz skatuves! we're all entertainers, aren't we? ar šo domu jāaprod, un tad ir tāda izjūta, it kā viss sanāk (un ir) vieglāk/vieglāks. savā ziņā žēl, ka nebiji puškinielā, jo man ir mazliet kauns par to, ka netiek dzirdēta mūzikas skaistā puse. bet gan jau vēl.

ā, un vispār gribēju atvainoties, ka aizskrēju neatvadijies. redz, man piesējās kaut kādas 18 gadnieces. uzpīpējām kopā, manī ieslēdzās tipiskais sociumu un paaudžu pētnieks, un es devos viņām līdz un pseidozinātniskā manierē tvēru visu, ko viņas var piedāvāt. secinājumi: viņas nevar piedāvāt neko. es dziļi sirsniņā loloju cerības uz jauno paaudzi un tā, bet šīs meitenes šo cerību vienkārši izrāva un samīdija. iedomājies - mēs sapīpējam draudzīgi, un faktiski ar to izbeidzas komunikācija. cik faking parazītiski. es, protams, neapvainojos, jo, nu, meitenes tomēr bija tāda vecuma, uz ko nedrīkst apvainoties.

jā, mēģinājumu telpa būtu izcili. mums vajag pulti un tumbas, tā sanāk. labi, jāskrien maksāt par dzīvokli. labprāt pieņemtu izaicinājumu un kaut vai cilvēka sociālās dabas dēļ apmeklētu ķīpsalu. varbūt vari atrakstīt man savu tel.nr. uz u.ulvis at gmail?

aizsūtīju uz epatu tev vakardienas konča ierakstu.

es sakautrējos no tā, ka tu biji tik ļoti pārsteigts, bet man bija prieks tevi redzēt un arī visus citus, ko sen nebiju redzējusi.

ak tad šis ir tavs jaunais žurnīts. nevajag kautrēties. lai gan man jāatvainojas par savu reakciju, jo tāda skaistuma priekšā es dažreiz gluži vienkārši nevaru tevi saturēt. nopietni. tā ir problēma. bet tiešām, kaut kas tevī izskatījās tik labi (tu), ka es nezinu. labi, pietiks par to runāt, gan jau tas tev nesagādā nekādu prieku, gh.