ululate's Journal

8:36am: nokrāsoju koši rozā matus (un pati par to visu laiku aizmirstu)

gribēju tādus maigi pastelīgus, bet ieliku krāsu, esot dušā, tad nejauši iegāja acīs ūdens, saberzēju, rezultātā lēca aizslīdēja aiz plakstiņa - nav jau nekādas šausmas, tomēr nepatīkami, zvārojos līdz spogulim, kamēr visa applūdu ar krāsu, vienlaikus nopilinot visu vannasistabu ar koši rozā pilieniem, spogulis svīda ciet, neko neredzēju, krāsa pil, acs grauž, kamēr ņēmos, tikmēr krāsa riktīgi ieēdās matos

9:59pm: iegāju azartā un uztaisīju septiņus puzurus

12:35pm: kolosāla Jāņa Borga uzstāšanās LNMM konferencē par septiņdesmitajiem, tikai blakus sēdēja kkāds nemierīgs tips, kurš visu centās komentēt - it kā pie sevis, bet pieiekami skaļi. vienā brīdī iebakstīja man sānos ar jautājumu 'vai tu mācies aķenē?'

1:53pm: ir tomēr viena lieta, kas mani sajūsmina. abi bērni katrs savā klasē pēc sekmju reitinga ir 9.vietā (damn you, e-klase). H ir drausmīgi cītīga un apzinīga, piem, nenopirkām biļetes 2 ned ceļojumam, jo viņa atteicās braukt, lai varētu mācīties eksāmeniem. U mācības riebjas, lasa un raksta viņa šausmīgi slikti, stundās neklausās, mājasasdarbus pilda ar ilgu klātsēdēšanu utt. divas pilnīgi dažādas pieejas un identisks rezultāts.

8:26am: bērni patiešām grib asinis, vakar, kamēr pieaugušie dēdēja kā jau pirmdienas vakarā, bērni spēlēja bēres un ik pa brīdim sauca "atdod manu kapakmeni!"

3:40pm: nevaru nepiekrist
pastalas ir tautasdeju češkas

4:08pm: atvainojos par spamu, bet can you imagine?
Par bandītu bildēšanu Parīzē 19.gs beigās

"Toreizējo fotomateriālu nelielās jutības dēļ varēja fotografēt tikai tad, kad spīdēja saule. Tad apcietinātos nekavējoties uzveda uz Sirtē ēkas jumta, piesēja pie krēsla liela spoguļa priekšā un fotografēja. Taču tāpēc, ka fotografējamie, pats par sevi saprotams, vēlējās tikt nofotografēti pēc iespējas mazāk līdzīgi, plates apgaismošanas laikā viņi raustījās un savilka seju grimasēs. Tāpēc šī procedūra dažkārt vilkās stundām ilgi."

4:01pm: (c) Parīzes lielā auss
"Šī prāva ne tikai ilgu laiku bija sniegusi sensacionālu vielu presei, bet iedarbojusies arī uz kāda franču uzņēmēja peļņas nervu, tā ka Parīzē prāvas laikā varēja nopirkt neparastu suvenīru: koferīti, kurā atradās svina līķis. Koferītim bija uzraksts "L'affaire Gouffé" (Gufē lieta)."

10:48am: ievajadzējās mazliet betona, piemājas saimniecības preču veikalā dabūju mazu maisiņu cementa un rīgas dome, alleluja, tieši pie manas mājas ir visu uzrakusi, lai šādā vajadzībā es varētu ātri pagrābt spainīti smilšu un sajaukt betonu.

11:19am: nejauši atvēru delfus un uzreiz pamanīju virsrakstu madara un šizofrēnija, tas droši vien par mani

upd. izlasīju rakstu, kkas tik debīls sen nav redzēts. svarīgākais rādītājs, kas liecina par atveseļošanos, ir vēlme lietot kosmētiku un skaisti izskatīties. cerams, ka vīrieši no šizofrēnijas arī atlabst, tiklīdz sāk lietot kosmētiku un uzvelk push-up krūšturi. (te uzreiz atceros, kā desmitajā klasē gāju pie skolas psiholoģes, rādīju sagraizītās rokas un teicu, ka es gribu, lai man palīdz un es to vairs nevaru izturēt, uz ko resnā dirsa atbildēja - bet madara, tūliņ būs vasara un jāvelk krekliņi ar īsām piedurknēm, kā tad tu izskatīsies? vai tad tas nav pietiekams iemesls, lai šīs stulbības vienkārši izbeigtu darīt?) tad jau tvaika ielai jābūt pārpildītai. un par pašu slimību gandrīz nekas nav uzrakstīts.

10:54pm: ja man būtu extra money to burn, es nopirktu vasarai šos vivienne westwood vīriešu šortus (priekš sevis), laimīgā kārtā tieši atlaide no 455eur uz 273eur. 

10:28am: the dark side of the gardening
izgāju paravēt, kamēr bērni guļ un nebrēc pēc brokastīm. ravēšana līdzinās nesaudzīgai cīņai, vislabāk iznīdēt uzreiz veselas ģimenes un dzimtas, izraut no zemes tumsā guļošo kopīgo sakni, paraut līdzi gan sievieti ar zīdaini pie krūts, gan visresnāko onkuli un vecmāmiņu, kura sen jau dzīvo sapņu pasaulē. iecirst kapli, ierušināt pirkstus pēc iespējas dziļāk, un viņi ir ārā no zemes, spainī iekšā blakus citiem, kas guļ jau pavītuši, kailās saknes paslietas saulē, ūdeni, dodiet mums ūdeni, ja ne man, tad šim mazajam gārsas asniņam, viņam viss vēl priekšā. kapli, pst, kapli, nepamani mani, tev nekas nav jādara, neviens neuzzinās, es taču nemaz neizskatos pēc nātres, esmu gluži līdzīga šai piparmētrai, laid savus zobus garām manai saknei! bet tačka jau sakustas un līgani brauc uz komposta kaudzi, šo masu kapu. es noslauku rokas gar galaxy legingiem un skatos saulē, es te izlemju, kurš paliks dobē. priekšā vēl daudz asinsdarbu. es eju pa dārzu, un augi uz mani noskatās, tur iet tās briesmīgās rokas, skatiet šos kaulainos pirkstus. labi, ka viņai šodien jābrauc uz rīgu.

11:36am: biju tukuma tirgū, kas ir mans mīļākais tirgus un pārspēj pat tiešās pirkšanas pulciņu, nopirku dažus augus, šodien braši ravēšu, laistīšu un stādīšu

jāiet arī aplaistīt kāpās iestādīto rododendru, es ceru ar gadiem te izveidot tādus pašus ösam džungļus kā lāčupītes dendrārijā, kur rododendri ir gigantiski un izraisa sajūsmu. es gribu tādā spotā vāļāties ar draugiem.

10:48pm: "rīt es būšu programmētāja, bet šodien es esmu tarzāns"

#kadtevir8gadi

8:03pm: galējību apvienība

10:28pm: aizgāju uz asins kāzām. pusotrs cēliens man ļoti patika, tur arī vajadzēja beigt. mani tracina, ja teātrī kliedz, it kā bakstītu ar pirkstu acī tu redzi, te ir drāma, te viss ir ļoti, ļoti slikti. man vienmēr šķiet, ka galvenajam sprādzienam ir jānotiek manā galvā, nevis jāklausās bļaušana, tas man nekādā veidā nepalīdz.

bet tā jau kolosāli

8:58am: ei nu ei

4:16pm: piecēlos jau 4, noskatījos saullēktu, izkusu, klausos spāņu regeju

9:04am: klases vecāku sarakstē par gada noslēguma dārza svētkiem kāds tētis apņēmās organizēt futbolu puišiem. tik šausmīgi pārskaitos, ka uz brīdi paliku bez elpas.

11:18am: mākslinieka darbistabā
-labrīt, labrīt, jūs, tātad, šorīt pazīmējāt, mazliet pagleznojāt, tā teikt, mākslinieciski izpaudāties?
-ak, jūs pamanījāt? jā, nu bija tāda lieta, bija, bija.
-nu un kā jūs tagad jūtaties, kāda ir pēcsajūta?
-jā, nu neko sliktu nevar teikt, tīri patīkami.
-vai domājat to atkārtot vēl kādu reizi?
-vai zīmēšanu?
-nu bet!
-jā, nu redzēsim, kā sanāks, ziniet
-tikai sarunāsim tā, ka šodien jūs acis neceliet naugstāk par 45 grādiem, labi?
-ēēē
-tā, lūk, lūk, atļaujiet, es jums pielīmēšu līmlapiņu te virs uzacīm, gluži kā lolkaķim, esat taču noteikti redzējis tādus video?
-jā, nu bet
-tikai neceliet acis augstāk šodien! ja vēlāk sajūtat vieglu kņudoņu asteskaula apvidū, neliecieties traucēties, palaidiet bikses zemāk vai kaut kā tā.
-ziniet, manam vecvectēvam esot bijusi maza astīte un
-nu protams, ka mēs zinām. tad līdz vēlākam, nepalaidiet garām mūzu.

1:44pm: izkrāmēju grāmatplauktu pilnīgi tukšu. liels vilinājums neko tur atpakaļ nelikt, jo viņš izstaro tādu dīvainu mieru un sakārtotību, palīdz ieraudzīt tukšumu.

kopš pie mums vairs nenotiek ballītes, kurās tiek izdzerts arī nedzeramais, sakrājies viens plaukts ar pretīgu šmigu - apputējis sintētiski zaļš absints, puspudele sarkanvīna, supermazais balzams un šņabis, neatvērts uzo (?), gandrīz tukšs konjaks, mistisks zāļu liķieris Herbert no igaunijas, mistisks norvēģu drinks (smaržo pēc liķiera), moldovas vīns čornij doktor, pudele vīna ar uzlīmi Tashkent duty free, puspudele grapas un kašasa, ko V atveda no pirmā brauciena uz karībām laikam 2006. gadā.

9:51pm: pirms pāris dienām ievēroju, ka mierielā grasās vērties vaļā frizētava, viņiem tur bija pieslieta Fišera glezna un tieši tāpēc ļoti gribas tur aiziet. bet nekur nav atrodama nekāda informācija par to, kas tur īsti būs un kad tad viņi būs vaļā. es ceru, ka nogriezīs tā, lai es spētu teleportēties.

un, lai neizliktos, ka esmu sportsmene-kiborgs, kas jau mostas kedās un hanteli zobos, pastāstīšu, ka šodien uzvilku sporta drānas un vairāk kā stundu laiskojos pa māju, jo šaušalīgi negribējās iet skriet. beigās gan izspiedu no sevis mazo apli, bet laikam jādomā kādu citu maršrutu, skanstes iela čum un mudž no rikšotājiem (man kā viensētu dzīvesveida cienītājai par traku).

12:35pm: vakar bijām garā pārgājienā, 38 km pa vidzemes jūrmalu, gājām 10 h, pa vidu, protams, atpūšoties un vispār visu ceļu svinot. bērnībā, kad no cēsīm braucām uz jūru, parasti braucām tieši uz šo jūrmalu, tāpēc tā manā apziņā saglabājusies ar tagu "īsta jūrmala". tādu līča jūrmalu kā Bērzciemā vai atklātās jūras bīču kā Liepājā ieraudzīju tikai krietni gados.

gājām lielā barā un es biju vienīgā meitene (feminolatviete). katram pārgājiena puisim ir vai nu sieva vai cieša draudzene, bet visas nobijās un nenāca. ļoti skumji. pārgājiens bija superbly-superb, visu ceļu spoža saule un nebeidzama uzpīpēšana. es tiešām katru pārgājiena sekundi biju akūtā sajūsmā, aficionado por naturaleza. kad es esmu dabā un ieslēdzas akūtās sajūsmas mūds, man šķiet, ka katra šūna manā ķermenī ir kā oranža lampiņa, viss mirgo un zaigo, smiltīm ir miljons nokrāsu, pamanu katra mazā akmentiņa ēnu, vienkārši pārtraucu būt es un izšķīstu skaistumā. turklāt jūrmala tur ir tik dažāda, nācās brist pāri vairākām upītēm, brīžiem ilgstoši jālēkā pa akmeņiem, pēc tam platie smilšu bīči utt.

mazliet pārskaitos tikai brīdī, kad kāds saguris pārgājiena dalībnieks man jautāja, kā es jūtos, un pārtrauca manu sajūsmas runu, konkrēti pajautājot, vai tiešām es fiziski vēl jūtos ok un netaisos lūgt, lai man brauc pakaļ, "jo būtu stulbi, ja viņš pats salūztu pirms vienīgās meitenes".

10:06am: episkajam remontam nopirku pirmās tapetes - ar džungļu rakstu, sarkanām puķēm un papagaiļiem

12:44pm: bērniņš un dzīves oksimoroni
mammu, es iztīrīšu vannasistabu, bet sarunāsim, ka viņa tad arī paliek tīra, labi? protams, manu mazo draudziņ (gunas zariņas balsī, kad viņa lasa kārļa vērdiņa dzejoli), protams, iztīri, un tur vairs nekad nemētāsies vates ripulīši, pie izlietnes malas nepielips tēta bārdas rugāji un mazā māsa vairs nezīmēs ar zobu pastu uz spoguļa. turpmāk viss būs tīrs.

tagad es astoto reizi piešūšu mētelim pogu ar stirniņu un tieši tāpat ar visiem sarunāšu, ka šī poga vairs nenotrūks brīdī, kad es velku mēteli, lai ietu ārā uzpīpēt ar onkuļiem un tantēm, un man vairs nebūs jāsaka - man notrūka poga, jo es pārāk aktīvi ķemmēju matus. poga būs savā vietā, un stirniņa vienmēr mirdzēs manā pazodē.