ululate's Journal

10:10am: tēju un šņudauku ielejā sēž slimnieks un pa logu redz sauli. blakus kaķis apvēlies uz muguras un izstiepis baltās, superpūkainās kājas. slimnieks lasa hemingveja kontrabandistu stāstus un neiet uz spāņu valodu. ausis ir aizkritušas, un galvā zvana, dūc un zumzina. dīvaini, bet saliktā sakārtotā teikumā man parasti jāpiedomā, pirms lieku komatu pirms un. saliktā pakārtotā teikumā pieturzīmes salikt ir vieglāk, varbūt tāpēc, ka esmu #traditionallysubmissive.

9:16am: esam iedevuši velnam mazo pirkstiņu jeb piekrituši veikt nelielu remontu. man likās, ka pa nedēļu varētu to paveikt, būvnieks saka trīs nedēļas. iepriekš vnmr esam paši remontējuši, bet šo dzīvokli esam nodzīvojuši tik tālu, ka saviem spēkiem remontētu pusgadu droši vien. kkur pakausī visu laiku zumzina maza balstiņa no cerību ezera - remonts vienmēr ir ilgāks un dārgāks nekā plānots. uj uj.

4:02pm: gandrīz katru dienu lasu visādus darba sludinājumus. brīžiem tomēr tie sludinājumu autori pārcenšas, rakstot, piemēram, "meklējam kādu, kas uzspridzinās mūsu pārdošanas komandu". like, teroristi un garā nestabilie - velkam, #teirdarbs

10:13pm: šodien gāju skriet tad, kad jau nāca krēsla. manā maršrutā ir divi futbola laukumi. un tajā maigajā krēslā izgaismotais koši zaļais zāliens ar spēlētājiem melnās formās ir tik skaists. varbūt nākamreiz jāieinstagramē (bet tad jāapstājas, laikam nav reāli. varbūt jāmēģina vnk skrējienā nobildēt (bet tad endomondo apstāsies)).

pirmos četrus kilometrus skrēju kā plastilīna lelle, mīkstām kājām un turoties pie mantras "es neģībšu, es neģībšu" (lai gan nekad neesmu noģībusi skrienot. bet nu tā sajūta, kad viss lēnām aizpeld). ceturtajā kilometrā galvā esošā migla izklīda un ar lielu prieku noskrēju atlikušos sešus. skriešana ir pilnīgs legal sky-high.

6:46pm: rindas piemājas rimi gluži kā pirms jaunā gada, 8.marts kkādā paralēlajā realitātē tiek atzīmēts ar vērienu (saļekušas puķītes no rimi, torķiks un dzirkstošais)

11:02am: man ļoti gribētos brīvajā laikā iet uz kādu regejšārku pulciņu - tipa tiem, kuriem nav tēva ar zelta rokām un kas šajā trakajā pasaulē ir pamesti vieni paši ar savām biklajām amatniecības vēlmēm. kur man iemācītu lodēt, pievienot vadu spuldzītes patronai, frēzēt utt. kaut ko amatniecības vidusskolas garā, tikai pieaugušajiem, negribas būt par mūžīgo studentu starp jauniešiem. gribas kko taisīt ar rokām. bet es nemāku. vai, piem, hologrammas - uztaisīju to mazo modelīti, kas vienu brīdi aktīvi klīda feisbukā, nenormāli forši. varētu tādas taisīt megaizmērā - naktī, tumsā, bērzciema mežā.

kad satori izlasīju par kultūras akadēmijas piedāvātajiem kursiem brīvklausītājiem, ļoti gribēju iet uz runas mākslu pie Zanes Daudziņas, bet tad nācu pie prāta. atcerējos, cik jocīgi studiju laikā likās visi tie aizkavējušies studenti, kas arī vecumā turpina studēt un studēt. bez tam es jau bieži esmu iekūlusies situācijā, kur esmu "veca", bet pārējie pilnīgi bērni, tā ap 20-25.

9:31pm: tante visurgājējs
aizbraucām paskatīties uz lielo dzintaru liepājā. koncerts foršs, no slīpajām sienām slikti nepalika un no oranžās krāsas kliegšanas centri neaktivizējās.

bet kādai tantei aiz muguras sēdēju! pirmkārt, viņa visu laiku tarkšķēja ar blakussēdētāju. nenocietos un iebakstīju plecā, cerot, ka nāks pie prāta. viņa sāka grozīties un bolīties, un protestēt. pēc tam sāka ēst konfektes - ļoti lēnām čaukstinot tieši tādās vietās, kur mūzika skanēja klusi un man reāli traucēja viņas ņemšanās. pie trešās konfektes sagrābu viņu stingri aiz pleca. tante apcirtās riņķī un sāka skaļi bļaut "kas notiek, ko jūs mani aiztieciet! nosēdusies man te aiz muguras un bojā man garstāvokli!" es gandrīz apkritu pārsteigumā un ņēmos aizrādīt, ka pļāpāt un rīt var iet uz kafejnīcu. pēc starpbrīža nosēdos citā brīvā vietā, citādi gribētos tanti krietni iekaustīt brīdī, kad viņai iezvanījās mobilais un viņa, ne mirkli nesamulstot, uz zvanu, protams, atbildēja.

6:25pm: kaķis cūka piečurājis uz palodzes nolikto skriešanas cepurīti, tā tā dzīve paiet - vaimanājot

8:42pm: paskatījos fb bildes no bāra bolderāja, kurš darbojas jau sen, kā izrādās, un pēkšņi sajutos drausmīgi veca, laikam bildēs redzamā bezpriģela un absurda dēļ. kādreiz būtu licies nenormāli forši tur aiziet un piedzerties, tagad šaubos, ka saņemtos atvērt bolderājas durvis. un tur ir bijis platona buravicka koncerts, kurā manis arī nebija.

4:55pm: šai patīkamajā, saulainajā dienā, kad ārā -11, noskrēju savu pirmo pusmaratonu pa mežaparku. pēc tam zilganām lūpām sēdēju karstā vannā un dzēru spēka pienu, kas tajā brīdī bija garšīgāks par jebkuru šīvakara šampanieti. priekā par nākamo!

9:02am: tas laikam liecina ar manu merkantilismu un nespēju domāt pašai, bet jarmarkā šogad nopirku tikai vienu mazu darbiņu ar indiāni (12 eiro), pārējos, kas patika, vnk safočēju ar domu uzgleznot pašai. protams, ne jau nez kādu mākslu, bet no sērijas "šis labi izskatīsies bciemā" vai "pielikt virtuvē pie sienas". H ļoti gribēja divas mazas bildītes - saulespuķes un pusi meitenes galvas, kas ļoti atgādina viņas instagrama bildes. mazītiņi darbiņi uz sūdīga kartona un atskabargaina dēlīša, attiecīgi 20 un 30 eiro. gribu redzēt, vai tiešām "tā jau es arī varu". viņai gan patika arī milzīgas gleznas ar pilsētu skatiem, ko es noteikti nemāku ne tuvu uzgleznot, bet kas maksāja ap 900 eur.

3:24pm: kā sagādāt bezgalīgu ziemassvētku prieku visai ģimenei - pasūtīt picu, nevis līkņāt virtuvē, jaunākajam bērnam uzdāvināt loku ar bultām, lai visi var dzīvot dienu pidžamās un šaut pa kartona kastēm (tas loks ir kolosāls, bultas iet kastē kā sviestā)

1:15pm: izgāju paskriet un pieveicu 20 km (pirmo reizi mūžā tik daudz, gandrīz pusmaratons!! un ļoti labs vidējais laiks - 6,18), citiem vārdiem sakot, uzdāvināju sev ziemassvētkos lielāko un banālāko dāvanu, ko pats sev var uzdāvināt, un tas ir laiks, kad tu dari kko absurdu un nevajadzīgu, bet priecīgu. atļāvu sev nedomāt, ka šajās 2 stundās būtu varējusi nopirkt vēl nenopirktās dāvanas vai taisīt ēst vai simto reizi tīrīt māju. tā vietā es lēkšoju kā priecīgs suns.

9:22am: vakar vēlā vakarā vilkām pa māju "bluķi" jeb pagali, dziedādami pašizdomātas saulgriežu dziesmas, un pēc tam sadedzinājām, ļoti divertido.

1:16pm: šodien veikalā hobby set visam ir 20% atlaide. tā nu es went crazy un iepirkos bez apdoma, kā rezultātā pa dienu nodarbojos ar cibas nīstāko hobiju un dekupēju pringles kastīti!

5:21pm: auzu putra, puslitrs kafijas, olfens, elastīgā saite, kompresijas zeķes, lietus un vējš sejā, ō, kādas jums skaistas eglītes, es beigšu skriet un mēs atbrauksim pēc vienas, vēl mazliet lietus un vēja, ō, kādi izsmalcināti pelēkie toņi šiem blokmājām, cik spilgta ir pērnā zāle, high on endorphines, patiesībā gan runers high rodas no ķermeņa paša saražotajiem endokanabinoīdiem, nevis endorfīniem, kas ir ķermeņa paša saražotais morfijs. 10 lieliski kilometri un brīnišķīgākā eglīte, kāda mums jebkad ir bijusi, tāda ir šodiena. turpinājumā fiesta de navidad con mis españoles.

12:03pm: no rīta bezgalīgi ilgi meklējām mašīnas atslēgu, tā arī neatradām, un V aizbrauca uz darbu ar taksi. tad es apģērbos un gribēju iet savās čāčiņas gaitās, bet netiku tālāk par koridori, jo nevarēju atrast savu mājas atslēgu. to meklējot, atradu mašīnas atslēgu. bet mana atslēga joprojām pazudusi, esmu ieslēgta. vienīgais, kur varu aiziet, ir uz balkona uzpīpēt, tāpēc neko citu šodien nedaru, staigāju pa dzīvokli un ik pa brīdim izeju uz balkona, citādi tāda klaustrofobiska sajūta.

par to noteikti varētu uzrakstīt stāstu nākamā gada prozas lasījumiem, jo.

6:48pm: piektdienas vakara pārklausīšanās - "plus mīnus" vietā sadzirdēt "plūst vīns"

10:21am: nākamnedēļ sākas rudens sezona. visi grib sev kkādus smalkus pulciņus (es arī! atsākšu spāņu val, esmu jau aizcīnījusies līdz b2.2). gan jau no otrās sept nedēļas sāksies drausmīgie mājas darbu pildīšanas vakari (paldies dievam, 8.klases vielu mēs jau esam aizmirsuši un neko daudz palīdzēt nevaram, šogad sāksies ķīmija un fizika, tur es nezinu pilnīgi neko, jo šos priekšmetus faktiski neesmu mācījusies) un svētdienas, kad pusnaktī man tiek pasniegts zeķes valnītis ar tekstu - iegūglē, kā adīt, un noadi līdz galam, uz rītu vajag.

vispār bērni mums ir šausmīgi izlaisti un ar mums runā tikai pavēles izteiksmē.

11:30am: brīžiem jūtos kā mērkaķis pie datora.

2:24pm: mums mājās ir tik auksts, ka pat šodien es sēžu mohēras jakā un vilnas zeķēs.

9:08am: pulkstenis ir 9 rīta saulainā svētdienā un mēs visi braucam uz stirnubuku. man plānā 9km, lai gan parasti skrienu tikai max 5,5km. nu galvenais vispār finišēt. bet jā, no rūdītiem dzērājiem par sārtvaidžiem. kādreiz likās normāli iet gulēt ar galvu katliņā - ja nu jāvemj, tad uzreiz jau trāpi katlā.

6:37pm: pēdējās dienas pavadīju bciemā - regejšārka ārts and krafts nometnē, kur pati biju galvenais un vienīgais regejšārks. izkrāsoju terases grīdu, uztaisīju betona puķupodu un uzšuvu divus tabakas maciņus ar slepeno kabatiņu. ōsam.

tikmēr bērni dzīvoja paši savu dzīvi. kad es aizgāju gulēt jau 10 vakarā (terases krāsas izraisītu galvassāpju mākta), lielās meitenes, izrādās, sagaidīja saullēktu (bciemā saule aust jūrā!) un uz brokastīm ieradās tikai pēcpusdienā.

10:50am: Ravēls (vai Ravels?) ir mūsu ģimenes oficiālais mīļākais komponists. reiz, braucot uz bciemu, radio klasika noklausījāmies Gundara Āboliņa lasīto romānu Ravels  un nekavējoties bijām sajūsmā par Ravēlu. vakar aizgājām uz Žila Apapa koncertu, kur bez Šūberta, Prokofjeva un Liku bēdu zem akmeņa (Apapa apdarē) tika atskaņots arī Ravēls. kolosāli, es jums saku.

5:33pm: hahā, man 18 jābūt skolā vecāku sapulcē, bet es sēžu indiešu biksēs un kažokā un mēģinu pēc dzirdes noskaņot savu noputējušo ģitāru (jo skaņotājam izrādās kkāda monstroza baterija, kuru grūti nomainīt). mazais kaķis neko tādu savā īsajā mūžiņā nav dzirdējis un blenž uz mani lielām acīm.