Pirms pāris dienām sabesījos no tizlajām recenzijām Foto Kvartālā. Šorīt pienāca Studijas kārta. Sasodīts un man patiesi žēl, ka tā vietā, lai skatītos pa tramvaja logu, es mēģināju izķert kādu neesošu pērli. Izskatās, ka cilvēki nemāk rakstīt recenzijas. Vai arī neraksta tie, kas māk. Kāda jēga rakstīt acīmredzamo un pašsaprotamo. Un tā kā nevienu sakarīgu spriedumu ar nesanāk izspiest, tad viss kaķim zem astes.
Toties Gatim vakar bija forša atskaite Annas ielā. Skatoties uz viņa darbiem, es pēkšņi sapratu, ka esmu fotogrāfijā zaudējis naivumu un savu daļu aizrautības. Žēl. Tāda ir progresa cena.
Man atkal patīk melnbaltā fotogrāfija. Kādu gadu nebiju tai pievērsies uzmanību. Bet tagad jau pāris nedēļas manā galvā turas Ansela Adamsa koki. Nesen tiem pievienojās arī šis tas no Westona. Baigi pavelkos no tonalitātes, tekstūras un citiem tamlīdzīgiem estētiskiem fotogrāfijas aspektiem.