Man pašai ir bērni, tu zini, un man parasti ne savi, ne citi bērni netraucē, bet kad es redzu bērnu, kas vārtās pa zemi un kliedz, kad es redzu sīkos, kurus vecāki atstāj vienus uz ielas, jo niķojas un vēl pasaka, ka tulīt atnāks svešs onkulis un aizvedīs tevi, kad es redzu sīkos, kas ir aizvilti uz pasākumiem, kur viss piesmoļīts un alus garaiņu piesvīdis, man gribas no sirds sist tos vecākus. Savādāk - vairāk par bērnu, sabiedriskās vietās, mani kaitina sasvīduši veči, kuri nes pēc peregara, blondīņu pārāk skaļie smiekli pie blakus galdiņa, neskatoties uz viņu pupu izmēru, cilvēku uzmākšanās ar lūgumiem ziedot, apkalpojošā personāla neprofesionalitāte,tīņ netīras točiņas, garas rindas, verkšķoši pensionāri, pusmūža krīzes ķerti perdeļi, lauki pilsētā un tie, kam ir bļeģ aiz katra vārda.