ja es sevi tā šaustītu par Katru Krišjāņa punu vai zilumu, jau sen būtu nosirmojusi un dabūjusi kuņģa čūlu. :D viņš pamanās kaut ko pārsist vai sasist uz līdzenas vietas.
tagad gan kļūst arvien mazāk to traumu. vienu brīdi pat audzinātājas dārziņā jau man vairs netaisnojās un neatvainojās... tikai ar žēlu nopūtu katru vakaru izsniedza apsmērētu bērnu ar kārtējo zilo aci, apdauzīto pieri un tamlīdzīgām traumām. "Jūs neticēsiet, bet viņš tiešām šito milzīgo punu dabūja, atsitoties pret sporta zāles grīdu... Neviens viņam tuvumā nebija, neviens nepagrūda." "Protams, ka ticēšu. Tas taču ir Krišjānis."

Tā ka nomierinies. Puni nāk un iet, neviens bērns bez tādiem nav izaudzis. :)