un viss skaistais aizčāpo lāča soļiem..

negribu laist prom, to, kas reiz bija
iespundeeju virtuvee
un, kad atskaartu, kaa tas aizlavaas tik klusu klusiiteem
dzirdeeju vien durvju roktura noklabeeshanu
bet, kad baisaas nojausmaas skreeju uz durviim
dzirdeeju jau aardurvju noklaudzeeshanu
apzinaati tik aatri nozuda
un uz nekadvairs neredzeeshanu
paaraak briesmiigi manai sirsninjai tas bija
dauziijaas un skraapeejaas un duura
kaa negudra

bet dziivee jau nav savaadaak