vienmēr, kad stāvu pie loga, kad esmu savas mājas tuvumā, gaidu, kad no blakus kāpņu telpas iznāks tas lielais suns, kurš katru rītu ap astoņiem vai vēl agrāk dobjā, neapmierināta kaucienā izdveš visu savu sāpi. gaidu, kad iznāks kaimiņš, kurš vienmēr, kad esmu nolēmusi laimīgi izgulēties, iesāk neganti ķiķināt uhn nerimstas, un nerimstas..
nostājos atkal pie loga pēc iespējas ciešāk radiatoram, jo stilbi sasaluši vienā lielā ledus gabalā, un pavēros laukā. pavisam liels suns ar pavisam tādu saimnieku, kādu iedomājos savu kaimiņu. tie pilnīgi noteikti ir viņi. pat, ja neredzēju, no kurienes viņi uzradās, man ir tā sajūta, ka tie ir viņi! un uzreiz arī iztēlojos suņa saimnieka mammu, ziliem riņķiem ap acīm, iekritušu seju, līku degunu, šaušalīgi kāsējam katru vakaru un rītu, un plikpauraino tēvoci, kas viņai it nemaz nepalīdz, tik kaut ko uzbļauj.
redziet, manam dzīvoklim ir kartona sienas..es dzirdu pat čukstus, elpas gārdzienus,krākšanu un lielu mīlestību-pilnīgi visu
un nebūt neesm sajūsmā, ka jādzīvo ne sava dzīve vien..