Ir profesijas, kuru izvēli es īsti neizprotu.. piemēram, zobārsts..ja es būtu zobārsts, man laikam viss apstātos pie lielā urbja, beigtiem zobu kanāliem un pie raušanas jau nu pavisam noteikti. Kā gan var saņemties un lauzt ārā nekustīgu zobu..cilvēkam pie pilnas apziņas, tikai ar mazu anestēziju? Un, ja nu vēl tam cilvēkam slikti zobi plusā sarežģītai sakņu sistēmai, kas to raušanas procesu pavelk uz stundu vai vairākām.. pacients tur izmisumā raustās, varbūt arī raud, bet tev tikai jādara savs darbiņš..apstāties jau nedrīkst pusratā un pateikt: "ziniet, atnāciet pēc nedēļas, tad pabeigsim, bet tagad atpūtieties".
Vai, piemēram, ginekologs.. kad ir tie brīži, kad sievietei iekšā iedibinājies bebis, kuram jāpalīdz tikt līdz dzimšanas dienai, tad jau feini - skaties un priecājies, kā viņš tur aug, kā kustas, kā slēpjas.. bet visas ikdienišķās apskates..
Un vēl jau lors..
Tie tādi no vienkāršākajiem, ko katrs vismaz pāris reizes mūžā saticis, bet ir jau visādi arodi un specializācijas, kurus es nemaz nezinu, un labi vien ir.
Un tomēr bez viņiem nevar, tāpēc cepuri nost visiem tiem drosminiekiem. (smieklīgs teiciens vispār "cepuri nost")