laikam jau, ka tā Ziemassvētku būšana ir viena jauka bērnības lieta. es vēl atceros to jauko sajūtu, kad bērnībā sēdēju pie skaisti uzklāta galda, ēdu visādus gardumus un ar baltu aci lūrēju uz mammu, un mudināju viņu, lai ātrāk tiktu dalītas dāvanas. un tad neskaitāmi pantiņi prātā, lai tomēr pie tās dāvanas tiktu. un vēl nemitīga prātošana par to, vai šogad dabūšu tieši to, ko vēlējos pēdējo pusgadu. un tad atkal neprātīgā vilšanās sajūta, kad ieraugu kaut kādu pretīgu pelēku džemperi, kas nu nemaz nelīdzinās tai smukajai kleitiņai, ko nesen noskatīju veikalā. bet tomēr uz sejas paliek žilbinošs smaids ar pateicībā ieplestām acīm, jo ir taču Ziemassvētki un jebkura dāvana nāk no sirds.
laikam to noslēpumaino, dīdošo sajūtu esmu zaudējusi līdz ar savām lellēm :( tagad tikai ar līmlapiņām aizlīmēju savus dvēseles pušumus, lai uz vienu vakaru ļautos nelielai pasapņošanai laikam par to pašu bērnību. lietišķi noskaitu kādu mīļu bērnības dzejolīti, jo tā jēga vairs nav tik ļoti izprotama kā senāk. izsaiņoju dāvanu (lūk šajā brīdī vēl jūtos kā bērns, jo plēšu nost papīru, kas traucē ātrāk ieraudzīt to, kas tur apslēpts)- uz sejas paliek žilbinošs smaids ar pateicībā ieplestām acīm, jo ir taču Ziemassvētki un jebkura dāvana nāk no sirds. diemžēl nākas atzīt, ka nebūs vairs tā kā senāk. jāatrod Ziemassvētkos kaut kas jauns! ;D