Uzkāpjot uz metro elevatora liekas, ka laiks aizslīd arvien tālāk. Cilvēki, kas stāvēja divu pakāpienu attālumā, aizplūst arvien tālāk un tālāk, es palieku viens kustoties maigā ritmā. Cilvēki paskrien garām, nepievēršot uzmanību manai lēnībai. Roku lente mēģina steigties ar izrāvieniem uz priekšu, bet atkāpjas atpakaļ. Atkāpjas un paliek uzticīga laikam, kurš nesteidzas, kuram nav māju. Metro vagonu vējš pūš sejā ik pa laikam, bet tam nav ritma, ik pa 5 vai 10 minūtēm, tas iekožas tuneļos un saglabā siltumu. Tuneļos droši vien vienmēr ir silti, tiem ir mājdzīvnieki un apkopēji, tiem šeit nav cilvēki, kas appūš sienas kā parīzē vai citās metropolēs, šeit tie ir tumši apsūbējuši tuneļi, kas glabā siltumu katram apmaldījušajam čukstam vai domai vai mājdzīvniekam.