pie sienas klibodams tikšķ pulkstenis, rietumu stūrī pil kūstošais sniegs, pastiprinoties ar katru lielāko vēja brāzmu. aiz loga ir redzama pirtiņa, tā tagad ir mana pirtiņa un šī tagad ir mana māja. māja, kas jākopj, jāizkopj un kas prasīs visus manus nākamos dzīves gadus.
es nemāku teikt va es jūtos laimīgs, es zinu, ka ir pašķirta pilnīgi jauna lapa manā/mūsu dzīvē un skatīsimies, kas uz tās tiks rakstīts.
vēljoprojām ārā ir gaišs, spīd pūpoli pāraugušā vītolā...