Jūlijs.

Viņš aiziet mājas, atver durvis,
viņš ieiet priekšnamā,
viņš atkal aizmirst aizvērt durvis,
pa durvīm izskrien kaķis un nenāk atpakaļ,
bet Jūlijs nemana, ka kaķa priekšnamā vairs nav,
un, nenoņēmis cepuri un nenoāvis kājas,
cauri virtuvei viņš dodas istabā,
no plaukta paņem tabulas baļķu tilpumu aprēķināšanai,
viņš pāršķir tas, starp lapām ieliek sīko papīrīti,
ko atradis bij mežā.
Tad noliek tabulu grāmatu uz sava rakstāmgalda,
un atkal nemierīgs viņš iziet virtuvē,
tur apsēžas pie sava lielā akmens galda un
galvu rokas sēž un smagi domā.
Par ko tu domā, Jūlij? Vai par to, ka tava vasara jau pusē?
Varbūt par meiteni tu domā? Meitenēm ar pienu?
Par zīmīti, kas gadījās tev mežā? Vai par Augustu? –
tavs draugs, kas līksmi un bez bēdām
brauc apkārt pasaulei un tirgo karstu vīnu,
tur satiek meitenes un saprot visu to,
kas tev ir nesaprotams. Jā, vai tu dzirdi, Jūlij?
Augusts! Jā, vai tu dzirdi? Augusts jau ir klāt!
Viņš jau ir iebraucis tur, tavā pagalmā,
viņš nāk uz istabu, viņš klauvē!