Un tā jau arī viss notiek.

Pirksti apņem portfeļus, mazais pirksts nodršina roktura nekustīgumu.

Mātes kustina ratiņos mierpilnos pagalmos un izsisti priekšējie zobi neliecina par vispārēju labklājību. Sidrs par 50 santīmiem vienai un otrai, vēl pa kādam dūmam. Mūsu priekšzīmīgais tēls ziedošai nākotnei. Es nezinu vai gribu bērnus laist šajā pasaulē, es nezinu vai šī ir mana pasaule, varbūt mana pasaule ir kkur kur kādreiz nonākšu, kur būs mans mūžīgais miers un patīkamais satraukums, mīļi vārdi un glāsti, kāds kodiens plecā, lai atveras acis un smiedamies iekrītam smiltīs, zālē, okeānā. Kur ir mani miera kuģi, vediet mani prom. Bet tie tikai saka pagaidi, pagaidiet, atrodi kam teikt pagadiet. Atrodi. Meklēt? Vai pats sameklēsies. Sameklēsies, atradīsies, ticu zinu. Meklējumi vienmēr ir grūti. Grūti jau bija sameklēt šo mirkli.