es aizbraucu atkal ar savu 22 autobusu uz lidostu pavadīt/sagaidīt savu imagināro draugu. Braucu un trinos, jo baidījos nokavēt ielidošanu, satraucos kad autobuss brauca ne pa to ceļu pa kuru pierasts, bet atviegloti nopūtos, kad piestāja autobuss pie Lidostas durvīm un varēju ieiet iekšā, apsēsties uz gaidāmā beņķīša un skatīties, flight approaching mirgošanā. ielidoja. es sēdēju un skatījos uz garāmejošajiem cilvēkiem, no kurienes uz kurieni domāju, izdomāju, nedomāju. tik ļoti ir iepatikušies lidostas griesti ar visām nedegošajām lampām, musturs, dna kods un kafijas automāts, šoreiz paņēmu kafiju ar pienu, secinot, ka cenas autom'\atā paceltas, bet bija garšīgi un ielidoja. paņēmu sevi un uzgāju uz 2 stāvu apskatīt nedaudz lidmašīnas spārnus, bet pārpildītības dēļ nokāpu lejā un klausījos sagaidītāju sarunās, parasti mēdzu peiiet pie taksofona un iemest 20 kapeikas un pazvanīt, vairs nē, tagad es tikai gaidu, ik pa laikam izkustoties un atkal apsēžoties uz dzelzs daļināmn lidostas kolonnās. Un tur jau nāca man iedomātais draugs, viņš bija nedaudz noguris no lidojuma un es paņēmu viņa somu, tā nebija smagā, tā viegli iekļ'vās labajā rokā un saulrieta beigās devos uz vienu no pēdējiem autobusiem un devāmies uz katedrāli. Katedrāle bija pilna ielas bija pilnas, man rokas bija pilnas, ceļš bija tukšs.
Pamodos no viegliem ielas kliedzieniem attopoties jau tālu no katedrāles un iedomas pazuda, pazuda domas, pazudu es. Jā esmu bišk pazudis un man liekas mans imaginārais draugs ir īsts, un tad man liekas ka nav, jo pamostoties blakus es attopos tāpat viens savās domās, ir tikai tie daži mirkļi kad nodomāju, ka tā ir realitāte, pārsvarā man liekas nevienu neredzu, redzu, nesaprotu.
traki.
sekoju pa trajektorijām, krītu ne pēc fizikas likumiem.
aizbrauksim uz lidostu?
(Lasīt komentārus)
Nopūsties: