nu volmāram tur jau multiplā diagnōze.
es nezinu, vienkārši.. zinkā, agrāk arī grāmatās mēdza attēlot skaudro dzīves patiesību. nu kaut vai tas pats Olivers Tvists vai Deivids Koperfīlds (tas, kas literārais varonis, ne iluzionists). vai kaut Remarks. bet tomēr tas viss netika pasniegts tik tieši un pretīgi, kā pēdējos padsmit gados. jo ok, ir labi, ka šāds mesidžs mudina lasītāju domāt, bet ja tas atkārtojas no vienas grāmatas otrā, tad nav jau vairs atšķirības, vai tu tās šausmas skaties pa tēvēkasti, vai izlasi grāmatā.
es šovasar lasīju grāmatu par vjetnamas karu - ļoti patiesu un cilvēcīgu grāmatu, kur arī tika rakstīts par lidošanu līķu pilnā helikopterā, džekiņiem ar izspridzinātām iekšām un ko nu tur. un morāles orgāns darbojās uz pilnu klapi, bet kuņģis nevienā vietā nesagriezās. tur arī atšķirība. šokēt imho nav māksla, bet pižonisms.