šīs pēdējās dienas liekas tik burvīgas, lietus īstajā brīdī izraisa vislabākās emocijas. ausīs skan lietusdziesmu izlase, nevienu apkārt neredzu, pat nevajag izvairīties nošļakstošajām mašīnām. vienkārša eksistence. ārā sāk palikt tumšs, ap lampām vizuļo nimbi, šokolādes smarža no fabrikas tiek piespiesta vairāk pie zemes, tur kur visi mēs paliekam saldi (ja nu vienīgi gadās rūgtās šokolādes vilnis). uz palodzes pakšķ, iekšā dūc mūzika, esmu aplipis ilgpilnām baltām spalvām un kā turku sultāns tulīt dzeršu nātru tēju un skatīšos savai vēlamajai nākotnei acīs . . .