melns, balts un sarkans
saņēmu no kādas dāmas (ciema)kukuli - sarkanā salvetē ietītu pašceptu rupjmaizi. nezinu, ko domāt.

vārnu bariņš omulīgi dampsterdaivoja nešķirotajos konteineros, melnas un nekautrīgas kā krastpanki.

stundu stāvēdams gaidīdams no platā gala atbraucam ilgoto paciņu, autoostas valterā un rapā šķirstīju grāmatu melnbaltsarkanos vākos, par latu deviņdesmit deviņi.

rūt sikstī siks ir melnā tēja, ir sarkanā, bet baltās nav, toties ir bāra lete iz ķekavas vistu kultūras nama.

parciņā kāda jaunkundze dzēra kokčiku paslēptu baltā cimdiņā.

trīs jaunieši, gandrīz viscaur ģērbti praktiski melnajā, bet vienam baltas bikses, jautāja, ar kuru trolejbusu aizbraukt līdz āgenskalna priedēm, kuras viņi sauca par белые сосны. nebiju zinājis, ka tās tā sauc, lai gan zinu, kas ir красная двина un усть-двинск. jutos pagodināts, ka viņi pie manis vērsās savā mātes mēlē, varbūt es pateicoties savam slāviskajam pižikam šādu jauniešu acīs ne pārāk pēc gansa izskatos.

bija minūti gara saruna ar baltkrievu pāri, kas šajā minūtē paspēja i pabrīnīties, cik te latvijā daudz cilvēku runā krieviski, i pajautāt, vai mums te valsts valoda viena vai divas.

gāju palūkot, kas baltajam katlam uz zirņa atkal neiepaticies, uz nelegālās gājēju pārejas iepretī sarkanbaltajam radio sastapu paziņu sarkanā pižikā, kuras numurs man reiz bija pierakstīts manā melnajā blociņā.