будь хорошим примерным прохожем
uz ielas stāv ātro mašīna. blakus stāv evor mašīna.
uz palodzes sēdus atstutēts pāķiska paskata vīrs bez dzīvības pazīmēm, ap to rosās ātro daktere, baksta vīram degunā ožamo spirtu. blakus stāv divi tikpat pāķiski dzīvi, bet manāmi apņurcīti un saguruši vīri un viens evor apsargs. daktere izprašņā apsargu un stāvošos pāķiskos vīrus, kas noticis, vai bezsamaņā esošajam sists vai kā, bet neviens tolkam nespēj pastāstīt ko vairāk kā "palika slikti". daktere turklāt runā latviski, apsargs krieviski, vīri latviski bet ļoti strupi. visi tomēr saprotas, taču redzams, ka komunikācija pret kaut ko iesprūst, bet ne pret valodas barjeru.
visu notiekošo bildē sazin no kurienes uzradies fotogrāfs. spriežot pēc kameras - profesionāls fotogrāfs.
es iebāžu tajā visā savu degunu un noskaidroju, ka visi trīs pāķiskie vīri ir čomi un ka šie bijuši blakusesošajā interneta klubā. apsargs galīgi nerunīgs, nelaipns un īgns, uz manu ārkārtīgi pieklājīgo "sakiet lūdzu, ja drīkst jautāt, kas te noticis un kāda te jūsu loma tajā visā" derīgu informāciju neizdod.
mana ziņkārība kopā ar vēlmi palīdzēt ātrajiem tikt skaidrībā, kas pacientam kaiš, saprotama lieta, tikai uzkurinās. saku dakterei "ieejiet interneta klubā, turienes administrators jau nu gan jums mācēs pastāstīt, kas noticis", uz ko saņemu atbildi, ka šai nav vaļas. es žvikt interneta klubā. tur, kā izrādās, šovakar strādā administratore, kuru es pazīstu stadijā "sveicinu, sakot čau". viņa kopā ar vēl vienu evor apsargu, tā pirmā pārinieku, aizpilda un paraksta apsardzes izsaukuma veidlapu. es "čau, kas ta te jums atgadījies". šis apsargs ir krietni runīgāks un čomiskāks nekā viņa kolēģis. saņemu no apsarga un administratores mesidžu "vīri pie mums internetojās, sadzērās un sāka uzvesties kā neklājas, apsardze tika izsaukta lai palīdzētu vīriem aiziet, un tad promejot kāpnēs tam vienam vīram palika slikti". eju laukā, tur pa šo laiku pacients jau uzkrāmēts uz nestuvēm un ielādēts ātro mašīnā, kur dakteri ar šo rosās un fotogrāfs knipsē. atkal iekomunicēju ar pacienta čomiem, šie drusku atplaukst un saka, ka apsargi esot viņu čomu iedunkājuši, pēc kā jams atrubījies, nu un tad izsaukti ātrie.
nododu kopā salikto informācijas puzli dakteriem. pacients arvien bezsamaņā, uz manu "kā izskatās, nu kā ta šim būs" daktere atbild, ka viņa pacientam cauri redzēt nevarot. "ceru, ka palīdzēju ar noderīgu informāciju", "paldies, ka palīdzējāt", "ņemiet par labu".

kas zin, varbūt rīt presē rakstīs "apsargi nosituši cilvēku" vai kaut kā tā.

man šai stāstā visvairāk ieper lūk, kas: kā cilvēki baidās no represīvajām struktūrām, ka situācijā, kad viņu čoma dzīvība ir apdraudēta, viņi tomēr raustās represīvo struktūru klātbūtnē stāstīt čoma dzīvības glābšanai būtisku informāciju, jo lomās par savu devianto uzvedību, kuras dēļ represīvās struktūras izraisījušas čoma dzīvības apdraudējumu.
un ne jau kautrīgi sīki puišeļi kaut kādi, nē, vīri kā ozoli, normāli čuvaki.