strikti vinils
dīdžejs presīte aptiekā bija labs iemesls aizvilkties uz vecenīti. pa ceļam satiku e, kurš gāja uz sraķīti iedzert tēju pirms darba, kompānijas pēc iegāju līdzi un apēdu mafinu, kurš izrādījās tīri ēdams. pie blakusgaldiņa sēdus gulēja pie krustvārdmīklas aizmidzis kungs ar stingri satvertu, krustvārdmīklā iedurtu pildspalvu rokā.

aptieka bija pilna ar visādiem protohipsteriem un skatuves veterāniem. performance bija kruta. man vispār dīdžeju seti, kuros es nezinu nevienu dziesmu, liekas kruti. pirmā, ko zināju, bija Hanging On The Telephone, par kuru es līdz šim biju bijis pārliecināts, ka tā ir Blondie dziesma, izdzirdēju un padomāju - kavers, bet izrādās, nē, šie izpildītāji, The Nerves, ir īstenie dziesmas autori. tad, pēc vēl viskautkā nezināma, sekoja Blondie - Denis, un uzreiz pēc tam Madonna - Like A Prayer, kuras laikā es aizgāju, nesagaidīdams uz otras dekas gaidošo Ramones - I Don't Want You.
simtgad nebiju bijis uz baļļuku, kur spēlē tikai plates. ai mīn, īstas plates, nevis kontrolē ar vinila kontroli.

iegāju hā hā cē, tikai tāpēc, ka bija tur jānoķer viens biedrs. ejot no turienes ārā, viens diezgan tipisks hā hā cē publikas pārstāvis, nepārprotami deviņdesmitajos dzimis subjekts, man durvīs steidzīgi paspraucās garām ar frāzi "piedod, onkul". vai varbūt tā viņš neteica, varbūt es to saklausīju, jo gribēju saklausīt.

atceļā blaumaņielā nopirku divas svetlanas. ō, svetlana, sen tu nebiji baudīta.