[Most Recent Entries] [Calendar View] [Friends]
Below are the 20 most recent journal entries recorded in
tritons' LiveJournal:
| Tuesday, September 29th, 2020 | |
| 11:45 pm | Mamma izvēlas neārstēties, palikt vārga un, iespejams, drīzumā nomirt. Bērni aug lielāki, viņiem vajag vairāk vietas. Tās nav. Nespēju aiziet pie ārsta un pārbaudīties. Vismaz darbs šķiet kaut cik salabojies. Bet man ir tik ļoti grūti. Es nedomāju par padošanos. Bet ir grūti. |
| Friday, May 8th, 2020 | |
| 1:26 pm | Lai gan nekas traks jau tas nav, ir tomēr bēdīgi, ka dzīvesbiedrene palaiž garām manu dzimšanas dienu. Nekas, es tā pat mājiniekiem uztaisīju garšīgas vakariņas. Mana mamma zvanīja, prasīja cik tad man paliek gadu. Tas gan ir ļoti bēdīgi. Viņa nav vesela, viņa ir haotiska un laikam vairs nespēj izskaitīt cik esmu vecs. "Ā, 33", viņa teica. "Jēzus vecums". Es atceros, ka viņa to teica par sevi. Es tad jau gāju skolā. Tādas ilgus gadus palikušas atmiņas bieži vien šķiet it kā nesenas. Vai arī paskries laiks, arī maniem bērniem paliks 33, bet es arī jau būšu vecs, ar slimības skartu saprātu? -- Bet, nu, labi, tajā dienā mēs abi aizlaidāmies no saviem darbiem, pasēdējām upmalā pie kuģu rūpnīcas, izdzērām alus, atgūlāmies viens otra klēpī un es viņai sapinu bizi. "Zini, tā ir pirmā reizi kad puisis man sapin bizi." Current Music: Марксэн - Серия |
| Thursday, April 30th, 2020 | |
| 10:35 pm | Degungals man ir tāds kā taureņu ieslēgšanas signāls. Īpaši efektīvs tas ir gar manu degungalu berzējot citu degungalu. Current Music: Carbon Based Lifeforms - Abiogenesis |
| Wednesday, April 29th, 2020 | |
| 7:11 am | Būtu saulains rīts. Nedaudz pārsniedzot ātrumu, es ripinātos pa Rīgas apvedceļu. Bet tas nebūtu vienkāršs atpūtas brauciens. Šis brauciens būtu īpašs. Kādā brīdī es piestātu malā un piezvanītu dzīvesbiedrei. Ķiveres austiņās es izdzirdētu viņas balsi un mums būtu visvienkāršākā saruna par vēl guļošiem bērniem, našķiem un pilsētas pamešanu brīvdienās. Kaut kur tālāk priekšā no līkuma iznirtu kravas mašīna. Es austiņās dzirdamajai balsij palūgtu vairāk spēlēties ar bērniem un pacensties lai vismaz mazi viņi būtu laimīgi. "Atā", es viņai teiktu. "Tad jau atā". Iekrampējies stūrē, es pārbrauktu pretējā joslā mirkli pirms man būtu jāsamainās ar pietuvojošos kravas mašīnu. -- Mani izbrīnīja sakritība, ka iedzerot kafiju, manī mostas pašnāvnieciskas domas. Abstraktas vai konkrētas, bet laikm ejot, tās kļūst aizvien pārliecinošākas, detalizētākas. Argumenti, ka mamma būs bēdīga vai, ka bērni augtu bez tēta sāk nestrādāt. Vai vaina ir kafijā? Laikam, ka nē, tā strādā kā tai jāstrādā, tā dod spēku spēcīgākajām domām. Bet, ak neraža, spēcīgākās vairs nav domas par darbu, par nekonkrētu nākotni. Akjel. Man šķiet, ka jāsāk domāt par palīdzības meklēšanu, jo nu jau paliek par traku. Es nemāku zīmēt, bet es gribētu zīmējumiņu, kurā es taisu kafiju un aiz manis rindā stāv daži pārspīlēti, melni vilki, gariem zobiem un sarkanām acīm, kuriem rokās krūzītes. Tie būtu mans zemais pašvērtējums, destruktīvais perfekcionisms, bezspēks. -- Tomēr man šķiet, ka tas plāns nemaz nav tik slikts. Tas būtu ātri, diez vai diži sāpīgi, es izgaistu darot to, kas man patīk un reiz kāds vāktu aiz manis, ne es aiz citiem. Current Music: Public Memory - As You Wish |
| Tuesday, January 14th, 2020 | |
| 9:20 pm | Man ienāca prātā jauna pieeja dzīvei. Ja jau man tik ļoti viss apkārt besī, ka ir grūti dzīvot, es varētu censties dzīvot lai pēc iespējas nevienu nebesītu un vismaz citu dzīves nepadarītu sliktākas. Tas gan nestrādā uz sevi pašu, bet, hei, cerības dzīvot ikdienā mierā ar sevi, nu jau esmu atmetis. |
| Monday, January 13th, 2020 | |
| 10:16 pm | Šovakar man uzrakstīja meitene, kurā kādreiz biju ļoti saķēries. Mums abiem tolaik bija grūti un likās, ka viens otra dzīvē aizpildam tieši tos trūkstošos robiņus. Bet par daudz tie robiņi saplūda, es sabijos un tā arī viss beidzās, visai nekā. Esmu priecīgs, ka tagad izrunājām to, kas vismaz mani nomāca šos četrus gadus. Es atceros dzejolīti par draudzību kā zelta stīgu, pārtrūkšanu un kopā siešanu. Lai gan līdz tādai kopā siešanai būtu tāls ceļš, tomēr viņa varētu būt viens no senākajiem draugiem ar kuru vēl runājos. Un tas vienkārši būtu jauki, ja atgrieztos jauka draudzība ar cilvēku, kura bēdas un prieki ir visai tuvi manējiem. Current Music: Hospitāļu Iela - He |
| Wednesday, December 18th, 2019 | |
| 10:46 pm | Chappie patiesībā bija ļoti forša filma. Izvilka no uzmācīgās nomāktbas vismaz uz šo vakaru. Tagad gribu Tetravaal krekliņu. |
| 1:17 pm | Es bēgu. Laikam pats no sevis, jo nekas cits mani neapdraud. Bēgu kofeīnā, nikotīnā, vēlāk droši vien arī etanolā. Cīga man kaut cik liek galvu turēt augšā, vismaz tik, lai dūmi nekož acī. Otrā cīga šodien, otrā sazin cik mēnešos. Fonā klusi ducina SOAD, vel tālāk ir zaru čaboņa un pilsētas kņada. Netverama pagātnes sajūta uznāca, mazliet mierīga, mazliet tāda, kura neatgriezīsjes. Jāceļas, jākustās. Vismaz kaut kas vel jāizdara, lai diena nebūtu pilnīgi tukši pavadīta. Current Music: SOAD - I-E-A-I-A-I-O |
| Tuesday, December 17th, 2019 | |
| 3:32 pm | Es nezinu ka mainās, bet aizvien vairāk ir sajūta, ka mana informatīvā telpa piepildās ar ziņām, kuras negribu lasīt. Pat ne tas, ka negribu, bet man to eksistence manā telpā vien liek justies slikti. Vai tādas ziņas kļuvušas vairāk? Vai vide ir mainījusies un šīs ziņas mani vairāk sasniedz? Vai arī es tās vienkārši vairāk pamanu? Es tikko sapratu, ka gandrīz vienīgā vieta, kuru internetā labrāt vēlos apmeklēt ir viens tehniskais forums. Tur nav politikas, popkultūras, vecāku problēmu, nav sporta, vecums ir relatīvs, gandrīz nav kašķēšanās un ir viena lielāka kopīgā ideja. -- Tūlīt klāt būs svētki, bez kuriem tik labi varētu iztikt. Es nezinu ko dāvināt cilvēkiem. Vienīgā dāvana, kuru izdomāju, aizņem vairāk laika kā sākumā likās. Visi šķiet satraukti un skrienoši. Vai tagad ir visiem jārāda, ka viņus mīlu vairāk? Vai visu gadu citus mīlu par maz? Es negribu kopā būšanas svētkus. Visu laiku kāds ir apkārt vai blakus. Dodiet man vienam pabūšanas svētkus. Mieru, karstvīnu, klusumu, sniegu, mūziku. |
| Monday, December 16th, 2019 | |
| 11:26 pm | Man ir bail, ka mazo kaķīti, kuru es, acīmredzot, izglābu no cirvja skolas, var apēst suņi. |
| Sunday, December 15th, 2019 | |
| 9:07 pm | Mans šodienas skatījums uz nākotni - nekad vairs ne ar vienu jaunu neiepazīties, pagaidīt kad visi citi nomirst un pēdējos pāris gadus padzīvot vienam ar kaķi. Nu, vai, protams, vnk nomirt pirmajam. -- Es nebiju gatavs bērnu radītajam konstantajam haosam un nepartrauktajam nogurumam. Un tas mani tur vidē, kurā dodoties meklēt medicīnisku palīdzību, es tieku uzskatīts par nīkuli. Vientulība ir ļoti nenovērteta. |
| Wednesday, September 25th, 2019 | |
| 10:55 pm | Man sevis nav īsti žēl. Vienīgais, kas tajā naidā pret sevi mani baida ir tas, ka nesvaldos un to dabon kāds no malas. Un to es ļoti negribu. Current Music: Марксэн - Гравитационный манёвр |
| Sunday, September 22nd, 2019 | |
| 3:33 pm | Vienā brīdī pēkšņi sapratu, ka, eu, bāc, visu laiku liekas, ka savu nomāktību varu ārstēt ar citu, vēlams, iepriekš nepazītu cilvēku klātieni dzīvē. Bet šodien es iedomājos, ka tā ir kā narkotika, viņi uzrodas, viņue iepazīstu, viņi paliek tuvāki, izrādās savādāki kā iedomājos un tad vienā brīdī kad viņi pazūd, nu, tad sākas "lomkas" pēc tās jaukās iepazīšanās sajūtas. Paiet laiciņš un to tukšumu sirdī atkal aizpildu ar daļēji īstu, daļēji iedomātu tēlu. To es iedomājos, kad pārskatot datorā savu veco failu mapi, uzdūros kādas kādreiz ļoti mīļas meitenes bildēm, kuras likās, ka man nav. Mēs varētu būt vēl bijuši lieliski draugi. Bet nu nesanāca. Nevajadzēja abiem samīlēties, kad neviens to nedrīkst. |
| Friday, September 6th, 2019 | |
| 9:32 pm | Es šodien pie krustojuma redzēju ļoti jauku meiteni. Viņai bija gari vijīgi mati un rudenīgi pāri rokai pārmesta plāna jaciņa. Viņa skatījās uz balodi, kurš netraucēts, no dzīves pamestas drazas strēmeles mēģināja sev saknābāt maltīti. Viņa tā skatījās tā dzīvi un patiesi smaidot. Man likās, ka cilvēks, kurš tā jauki smaida skatoties uz parastu balodi, noteikti ir labs cilvēks un šī smaida dēļ man viņa ļoti patika. Un vēl viņai bija liels dibens, tāpēc arī viņa man patika. Current Music: System Of A Down - Hypnotize |
| 12:29 pm | Tas ir jokaini, cik reizēm dīvainas un nesaistītas lietas reizēm pēkšņi sasaistās kopā un rada pilnīgi negaidītas emocijas. Šorīt pustumsā sēdēju pustukšā vannā, skatījos video par armijas tehniku un tas domas aizveda pie bērniem, pie tā, ka es nespēju viņiem sniegt labu bērnību, lai gan paša bērnība bija tālu no tā, ko mazajam cilvēciņam gribētos. Ka nespēju saņemties viņus gtavot nākotnei, lai gan zinu cik ir briesmīgi kad ikdienā man nav ne jausmas par savu nākotni. Tas ļoti saskumdināja. Gribēju nomierināties un aizbēgt ar mūziku, bet pilnīgi nejauši uztrāpīju uz to, kas šīs emocijas tikai pastiprināja. Tā tur sēdēju, klusi tecināju asaras, kuras nomaskējās vannā vēl palikušajā ūdenī. Tā laikam bija pirmā reize, kad raudāju, kopš gada sākumā skatījos filmu Love, kurā vairākas epizodes mani destabilizēja uz vairākām dienām.  Current Music: ППК - Воскрешение (Robot's Outro) |
| Thursday, August 29th, 2019 | |
| 1:50 pm | Seriāla "Breaking Bad" vienā no pašām pēdējām sērijām bija aina, kurā Jesse likās utopiski salabojis dzīvi un skaistā dienā strādāja kā galdnieks savā darbnīcā. Bet patiesībā viņš bija ieslodzīts laboratorijā, pieķēdēts un izmisīgi ražoja narkotikas. -- Tikko darbā uz mirkli no visa aizbēgot un iešaujot pa smadzenēm no sen nebaudītās zelējamās tabakas, prātā radās ainiņa, ka arī es, dienā, kurā saulīte izspīd caur lapām un aizkaru spraugām, esmu atbraucis mājās ar glītu motociklu, man ir laiks saviem hobijiem, man viss sanāk, es dodos pie miera un patiešām izguļos. Betizejot no sava slēpņa esmu atpakaļ pie sajūtas, ka karājos daudzos mazos nostieptos diedziņos un plīstot vienam arī pārējie vairs mani nenoturēs. -- Patiesībā, tā pat kā pirms 15 gadiem, es sēžu, neko nezinot par nākotni un man ir visas iespējas. Bet tagad iespējām klāt nākusi arī iespēja nebūt. -- Tikmēr jau neskaitāmo reizi skan dziesma par to, ka gaismu sirdī ienest var arī ar ieroci. Bet, hei, re, es sāku saprast tās vārdus, tā kā pilnīgi uz vietas es nesēžu. Current Music: Rammstein - Halt |
| Sunday, August 25th, 2019 | |
| 10:56 pm | Atvaļinājumā esmu stipri nestabilāks kā darba dienās. Zin, varbūt neņemt atvaļinājumu kamēr ir šitā. Vai ņemt pa vienai dienai un atpūsties vienam, citiem par to nezinot. Es gan atkal šogad pazaudēšu savas piecas papildus atvaļinājuma dienas, bet, hei, varbūt labāk tā. Current Music: Apziņas parazīti |
| Tuesday, August 13th, 2019 | |
| 5:32 pm | Padarījis darbiņus, nedaudz salijis un nedaudz noguris, es sēžu izgāzies uz sava dzelzs rumaka pļavas malā. Pilsēta ir tuvu, bet tās skaņas - patālu. Spīd saulīte un liekas, ka šodien pat nekas īpašs vairs nebūs jādara. Atbrīvojot savilkto prātu, arī daudzās ikdienas domas pazib apkārt kur nu kurā. Un galvā ienāk miers. Tas jaukais miers bez domām. Bet tas ir mānīgs miers. Tas ir miers uz mirkli. Aiz šī miera, dziļi dzīlēs slēpjas maza balstiņa. Maza, bet pārliecinoša. "Tu nekam nederi", viņa man saka. "Ej sevi nogalini." "Tu tā pat nekad nespēsi izlīst no savas darba bedres. Būsi kā tie kolēģi, mirušām acīm, klusi, bez prieka." "Tu esi slikts tētis. Tu iesiti meitiņai. Tu viņiem nevelti gana daudz laika." Tā laikam ir balstiņas trumpja kārts. "Visas Tavas mīlestības ir īstas tikai uz mirkli, vai ne? Tu tā vai tā būtu iesprūdis ar kādu, kurā pēc laika viltos." "Un Tu palie resns. Un Tu to sāc pamanīt. Es zinu, ka tā ir. Un gan jau to pamana citi. Un citas." Un reizem tai ir tik grūti iebilst, ka gribas raudāt. Current Music: A Perfect Circle - The Noose |
| Wednesday, July 3rd, 2019 | |
| 5:03 pm | Šodien sēžot pie stūres pieķēru sevi vizualizējot kā sev iešauju pierē. Kādreiz tā bija ļoti uzmācīga doma, bet tad kaut kā tiku no tās vaļā. Bet tā negaidīti ir atpakaļ. Tā nav izdomājama līdz galam, vienmēr sākas pēkšņi un vienmēr ir viena un tā pati. Current Music: Rammstein - Sonne |
| Sunday, June 30th, 2019 | |
| 10:44 pm | Ir tā ikvakara sajūta. Tirpstošā sajūta pakausī. Tā laikam ir sajūta būt pieaugušam. Kad ir visas lietas jāpadara, ir jāatrod spēks būt pieaugušam, pat ja motivācija ir zudusi. Un spēks ir beidzies tiktāl, ka galvu ir grūti noturēt uz augšu. Drīz jādodas pie miera. Jāpieceļas no krēsla, jāizstaipās. Bērnu apzīmētām papīra lapām skaroties pie kājām, došos nedaudz sakopties un tad uz gultu. Es zinu, ka mana dzīvesbiedrene jau būs gultā priekšā. Bet nez vai viņa tur būs lai mani gaidītu. -Vai nevēlies iet gulēt kopā? -Nē, man tā ir karsti. -Vai varbūt vienkārši vēlies iet gulēt? Lai mierīgāk aizmigt un lai nav gaisma no datora? -Nē, vēlāk. -Tev tiešām negribas iet gulēt reizē? -Beidz mani bakstīt. Un nespiedies man klāt, tas ir neērti. Pēc ikvakara sarunas ietīšos segā. Satīšu to ap galvu kā bruņucepuri, ka tikai degungals ārā. Un domāšu kādas pirmsmiega domas. Es izvairos no domām par vardarbību pret sliktiem cilvēkiem, lai gan tādas domas ir tik viegli domāt. Drīzāk iedomāšos kādu nekonkrētu sievietes tēlu ar kuru dzīves uzskati sakrīt pilnībā. Mēs dzīvotu pilnīgā harmonijā, viens otram ļautu brīvību un gulētu vakaros mīļi. Vai domātu domas par savām brīvā laika nodarbēm, kuras cenšos turpināt pat kad vairs nav brīvā laika. "pīk-pīk-pīk", ir 6:30 no rīta. Mēģinājums kaut no rīta atrast sev pusstundiņu miera izgāzīsies, jo 2/3 tās pavadīšu nespējot pieslēgties realitātei. Un atlikušās 10 minūtes pazudīs bezmērķīgi skatoties uz mūžīgo nekārtību un apzīmētajām sienām, ko labot pa rītu nespēšu pat iegūstot visu zaudēto motivāciju. Viņa piecelsies lai saģērbtu bērnu, kuru man aizvest uz bērnudārzu un iegrims atpakaļ sapnī vai datora ekrānā. Es aizvedīšu mazo cilvēciņu uz bērnudārzu, mēģinot panākt neveiklu sarunu un iekšā domājot vai viņi tādi ir visi, vai viņam arī nepatīk rīti, vai es viņu esmu kaut kā traumējis, ka nevēlas ar mani īpaši runāt. Pirms iziet cauri stikla durvīm savā darba vietā, uzlikšu paša iedomātu masku, lai visi redz mani kā parasti - klusu, izdarīgu, sociāli neveiklu. Bet varbūt arī darbiņā man uzticētās lietas brīžiem ir kā es - citiem liekas, ka viss labi, bet brīžiem karājas tievā diedziņā pirms avārijas. Pienāks vakars. Es pa dienu nebūšu ne saļimis, ne nomiris. Izdzirdēšu "čau" mazajā balstiņā domofonā. Novilkšu zābakus, pasēdēšu priekšnamā un droši vien pateikšu, ka man nav nekā garšīga. Piekārtošu un, iespējams, pāris reizes uz brīdi sadusmošos. Dzīvesbiedre gultā spēlēs datorspēli. Es gribēšu mieru. Bērni - multenes. Vienā brīdī man pakausī atkal būs tā tirpstošā sajūta. Ir jādodas pie miera. Bet kas vairs no manis ir palicis man pašam, ja viss tiek citiem. Vienā brīdī jau arī man beidzas ko dot. |