Bīdīt tekstus.. hm
Man liekas, nē, es esmu diezgan pārliecināta - mani laimīgākie gadi so far ir bijuši pirms aptuveni desmit gadiem. Desmit! Protams, katram vecumam savas problēmas un katram vecumam savas laimes, bet šoreiz ne par to. Man liekas, ka tajos 15-17 gados tā bija vispatiesākā mana versija. Es darīju to, ko uzskatīju par pareizu, nedarīju to, ko uzskatīju par nevajadzīgu. Viss bija tik "pure", saproti, visas domas un idejas, tas viss nāca no sirds (un no rajona) nedomājot par rītdienu, nedomājot, protams, par citiem. Man liekas, tie bija vieni patiesi laimīgi gadi. Vieni patiesi godīgi cilvēki - visā savā negodīgumā, pusaudžu drāmās un sirsnigākajos smieklos. Dažas pavisam patiesas attiecības un lielākas un mazākas mīlestībiņas, un simpātijas. Un patiesībā viss tik vienkārši, iespējams, tāpēc arī tik godīgi. Man liekas, tas bija tas laiks, kad man vajadzēja pašai saprast - kas es tagad būšu? Kāda es būšu? Nevienam vairs nebija īsti lielas teikšanas izņemot mani pašu, un tas pa īstam bija maģisks laiks. Laiks, kurā saprast, par ko izveidosies šī zilacainā meitene.
Tas nu gan ir laiks, pēc kura es ilgojos, tie ir cilvēki, pēc kuriem es laiku pa laikam atceros ar vislielāko sirsnību un siltumu, lai arī kur mēs visi šobrīd nebūtu, lai arī cik gadus neesam pat nejauši satikušies uz ielas. Es ļoti ilgojos pēc vienkāršības un atklātības, pēc godīgiem vārdiem, galējībām lēmumos un darbībās.
Pa šiem desmit gadiem es esmu izkūlusies cauri ugunij un ūdenim, viss ir piecas reizes apmeties riņķī, izraustījies uz visām malām. Bet miera nav, un reizē arī ir, un tas viss jauc man galvu tik ļoti, ka es nāku šeit - atceros, un nomierinos. Es nekad, nekad nevēlos to visu aizmirst, nevēlos aizmirst tā laika cilvēkus un dziesmas. Tas viss ir tik čīzī, bet es nespēju palaist vaļā. Arī tas ir čīzī.
Es gribu, lai šī ir mana vieta kur aiziet, lai atgrieztos.
Un jā - today my heart swings.