i have to put my whole world in your hands
Cik ātri var pierast pie bezrūpīgas dzīves. Nu bezrūpība, iespējams, nav tas pareizākais vārds, drīzāk - pie tā, ka kāds cits rūpējas par tevi. Nevaru teikt, ka Itālijas brauciens bijis gluds kā tikko uzsnidzis sniegs uz ledus, jo man visu laiku bija par kaut ko jāsatraucās - par to, kāpēc man visu laiku struto acs, par to, lai es nesalaužu kaklu, un vienu dienu pat par to, ka dažs labs braukāja pa melnajām trasēm ar pusotru stiprinājumu. Bet tomēr, ta bija baigā atslodze smadzenēm. Nekas nebija jādomā pašai - tev aizved, atved, pabaro, saplāno nākamo dienu, lejā no trases sagaida, pie pacēlāja pagaida...
Un tagad te man ir jācīnās ar parādiem Universitātē, traukiem virtuvē, un laika trūkumu...