apgūstu spontanitāti.
manuprāt ir tīri vai forši piecelt cilvēku pusčetros naktī ar pašcepto ābolu kūku un 22 svecēm. izdzert viņa tekilu un aizlaisties prom, itkā neviens nebūtu piecēlies pusčetors, izēdis visu kūku, izdzēris visu alkoholu. tad laisties citos piedzīvojumos, uz tādām retajām mājām, kas man pa īstam ļoti patika. tad attapties savā vannā pie secinājuma, ka abi ceļi zilumos, viens kārtīgi nobrāzts. bet tas kas šodien ir iekšā - tāda nerealitātes sajūta. tā, itkā viss, kas bija vakarnakt/šorīt nenotika ar mani.
bļāviens, es vienkārši mīlu kad viss notiek tā. tā varētu biežāk.